No saimnieciskā viedokļa pašreizējais ciršanas apjoms mežos lielas bažas nerada. Tas aptuveni sakrīt ar koksnes plūsmu, kas ik gadu papildina ciršanas vecumu sasniegušo mežu kopumu, kurā mantas būtu diezgan vēl padsmit gadu pat tad, ja koki pēkšņi pārstātu augt.
Taču vides draugi apgalvo, ka pie pašreizējiem ciršanas apjomiem bioloģiskā daudzveidība Latvijas mežos samazinās. Turklāt par mežu var runāt gan vispārīgi, gan konkrēti. Es visnotaļ mierīgi varu runāt par iespēju mežos kopumā cirst par miljonu kubikmetru gadā vairāk vai mazāk. Taču, kad reiz Saulkrastos nocirta puduri ar ļoti vecām eglēm, kuru galotnēs šūpojoties binoklī stundām biju vērojis apkārtējo ainavu līdz pat skaidri saskatāmajiem Rīgas torņiem, es tajā vietā jutos nelaimīgs vairākus gadus.
Nav zinātniskas metodes, pēc kuras noteikt absolūti pareizu ikgadējo ciršanas apjomu. Diskusijā saduras mērķi un vērtības, kam nevar pielikt klāt precīzus skaitļus. Strīdu var aplūkot ne tikai kā vides aizsardzības un ekonomisko interešu sadursmi, bet arī kā sadursmi starp iespējami maz skartu dabu kā ideālu un intensīvi apsaimniekotu un pēc cilvēka loģikas sakārtotu dabu, kas daudziem ir ne tikai naudas avots, bet arī estētikas ideāls. Te nav runa tikai par cilvēkiem, kuru profesionālais mērķis ir panākt maksimālu praktisko atdevi no meža, domāju, ka lielākajai daļai mierīgo iedzīvotāju labāk patīk intensīvi apsaimniekota, nevis pirmatnēja meža ainava. Vēl vairāk lietas var sarežģīt, iepinot jautājumu par mūsu sabiedrības ekonomisko ilgtspēju. Varbūt varētu cirst vēl vairāk, lai cilvēki izbrauktu mazāk? Nav šaubu, ka ir kaut kāda neviena precīzi neizrēķināta sakarība starp koku ciršanu un emigrāciju. Vienlaikus gan jāatzīmē, ka ikviens nākamais nocirstais kubikmetrs ekonomikai ir drusku mazāk vērtīgs, te darbojas t. s. dilstošās atdeves likums. Uz kopējo valsts problēmu fona man mežu ciršana nešķiet lielākais ļaunums, taču līdz ar labklājības pieaugumu nākotnē mūsu dabas pirmatnējības saglabāšanai jākļūst par svarīgāku uzdevumu. Ilgākā laikā ekonomika var piemēroties jebkuram ciršanas apjomam, ir Eiropā valstis, kur gandrīz nav mežu, bet nav arī bezdarba. Tas gan nenozīmē, ka visi tobrīd jau vēl vairāk novecojušie Latvijas iedzīvotāji tādā gadījumā priecātos par iespēju ar groziem rokā lavierēt apkārt un pāri dabiskā meža kritalām un citām aizsargājamu sugu mājvietām.