Kopš 2003.gada, kad Latvija iesaistījās NATO misijā Afganistānā, tur pabijuši jau 1869 karavīri. Četri no viņiem Latvijā neatgriezās – NBS vāc ziedojumus, lai bojā gājušajiem izveidotu piemiņas vietu, militārajā bāzē Kadagā atpūtas telpā izvietotajam mehāniskajam miniboulingam piestiprināts atgādinājums. "Misija Afganistānā ir nenovērtējama kaujas pieredze, taču par to katrs rēķinās maksāt ar dzīvību, asinīm vai pshi," P.Plečkens apgalvo, ka nezinot nevienu, kas nebūtu atgriezies citādāks. Labāks.
Latvieši misijā Afganistānā kotējas augstu, saka P.Plečkens. "Amerikāņi neticēja, ka esam vienkārši kājnieki, domāja, ka esam speciālie spēki," stāsta virsnieks, norādot – Latvijas armija ir gana maza, tāpēc savējos var labāk apmācīt, katrs misijā aizbraukušais ir augstas klases profesionālis. Salīdzinoši, lielāko valstu armijas ir kā konveijers.
"Nebraucam karot, bet palīdzēt," uzsver P.Plečkens. Viņš bijis netipiskā misijā – apmācīt karamākslā Afganistānas Nacionālo armiju. Taču ne mācīt dzīvot, katrs lēmumu pieņems pats. "Afgāņi ir lepna tauta, neatkarīgi, tikai Dievs ir viņiem pavēlnieks. Nekad nepateiks, cik labi, ka atbraucāt – arī rotas komandieris "paldies" pateica tikai, kad šķīrāmies," stāsta latviešu karavīrs.
Tomēr vietējie novērtē NATO palīdzību – Kunāras provincē noasfaltēts ceļš, uzceltas skolas, bērniem iedoti zīmuļi, klades un futbola bumbas, parādījusies elektrība un mobilie sakari, agrāk tur bijis kā 16.gadsimtā. Plānots, ka 2014.gadā NATO misija Afganistānā tiks izbeigta. Vai iestāsies miers? P.Plečkens par to šaubās – afgāņi ir cilšu, ne vienotas valsts cilvēki. Un ir tādi, kam karadarbība ir izdevīga.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vienotība) saka, ka galvenais iemesls, kāpēc Latvijas karavīri atrodas Afganistānā, ir mūsu līdzdalība NATO operācijās - "ir neiespējami sēdēt mājās, prasot no citiem drošības garantijas". Kā vēl vienu svarīgu argumentu viņš min misijās iegūto profesionālo pieredzi – dažādu ekipējumu izmēģināšana, sadarbība ar citām valstīm. Darbība Afganistānā uzlabo valsts aizsardzību, pārliecināts ir ministrs. Viņš arī atgādina, ka Latvijas līdzdalība starptautiski tiek augstu novērtēta, tieši tāpēc mūsu komandieri un virsnieki tiek virzīti augstās NATO struktūrās. Pulkvedis Ivo Mogiļnijs Kabulā pilda NATO Apmācības misijas Afganistānā štāba pārvaldes preiksņieka pienākumus, pulkvedis Mārtiņš Liberts Mazarešarīfa ir NATO ISAF Aftanistānas Ziemeļu reģionālās pavēlniecības komandpunkta priekšnieks.
Lai arī priekšlaicīgi detalizēti spriest, kas notiks pēc 2014.gada, kad NATO plāno izvest karaspēku no Afganistānas, ir skaidrs, ka līdzdalība stabilitātes uzturēšanā notiks citos formātos, saka ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis (Vienotība). "Ir nepārprotama politiska vēlme samazināt militāro līdzdalību un nodot drošību Afganistānas valsts pārvaldes rokās, turpinot piedalīties civili, virzieni varētu būt izglītība un apmācības procesi," pauž ārlietu ministrs, norādot, ka drošība ir svarīga ne tikai Afganistānā, bet jāskata plašāk kontekstā ar Centrālāzijas reģiona drošību un stabilitāti. Arī A.Pabriks prognozēs ir piesardzīgs, sakot, ka turpmākā dalība būs atkarība no finansējuma iespējām, taču orientācija ir uz karaspēka izvešanu.
Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājs, šobrīd 10.Saeimas deputāts Atis Lejiņš uzskata – lai arī NATO spēki Afganistānā paliks arī vēl pēc 2014.gada, tie būs savādākā formā, kā speciālas karavienības ar mērķi neļaut Al Quaeda atkal izveidot savas bāzes. Taču lielāka loma būs Indijai, kas jau tagad sākusi apmācīt Afganistānas policistus. A.Lejiņš atgādina – šobrīd konflikta pamatā ir milzu cīņa starp Pakistānu un Indiju. "Indijai un Pakistānai ir jau sens robežstrīds Kašmiras dēļ, tādēļ Afganistāna ir stratēģiski svarīga teritorija – Pakistānai, kas ir militāri vājāka, tā būtu atkāpšanās vieta, ko Indija nevēlas pieļaut," skaidro A.Lejiņš.