Kāds jūsu vērtējumā bija 2022. gads – gan Latvijai, gan Eiropai, gan pasaulei kopumā? Šis būtībā bija trešais pēc kārtas gads, kas nesa virkni grūtību, sarežģījumu. Protams, pagājušais gads Krievijas izraisītā asiņainā kara Ukrainā dēļ nav salīdzināms ar diviem Covid-19 krīzes gadiem, taču arī pagājušajā gadā ikviens saskārāmies ar dažādas pakāpes grūtībām. Kā jums šķiet – vai tā bija sava veida zīme, ka mums, cilvēcei, vērts nedaudz apstāties, ļauties pārdomām un izdarīt kādus secinājumus?
Secinājumus noteikti vajag izdarīt, tikai apstāties gan ir greznība, ko šis laiks mums nedod. Lēmumi ar tālejošām sekām bija jāpieņem steigā. Likumsakarīgi bija kļūdas un pārspīlējumi. Taču svarīgākais ir tas, par ko mēs procesā kļūstam. Luters teica, ka līdzās lūgšanai un meditācijai cilvēku garīgi attīsta izaicinājumi un uzbrukumi. Man šķiet, ka šajos trīs gados mēs esam kaut ko mācījušies. Nosvērtāk atbildam uz koronavīrusa infekcijām. Labāk novērtējam, kas vajadzīgs, lai aizsargātu savu zemi. Beidzot atbrīvojāmies no okupācijas pieminekļa un, cerams, tiksim vaļā arī no tā ēnas. Pasaule ir pamodusies no ilūzijām ne tikai par Krieviju, bet droši vien par cilvēka dabu vispār. Bieži varēja dzirdēt: "Ir taču XXI gadsimts!" Tagad zinām, ka XXI gadsimts ir stipri pārvērtēts un tādam argumentam nav jēgas. Ukraina visiem atgādināja svarīgas lietas, ko rietumnieki sāka aizmirst. Piemēram, kopīgas ticības, identitātes un nacionālas valsts nozīmi. Tik baismīgam uzbrukumam stāties pretī varēja vienota nācija, kas vēl ir skaidrībā par pamatlietām. Piemēram, ka tradicionālā vīrieša loma ir nostāties starp savu sievieti, savu bērnu un iebrucēju. Nevis čīkstēt, ka aizstāvēt valsti ir jābūt brīvas izvēles lietai. Pateicoties Ukrainai, Rietumi no jauna atklāja savu spēku. Citādi jau likās, ka Eiropa vairs netic savas kultūras leģitimitātei un ir gatava noliekties multikulturālisma un islamizācijas priekšā. Tagad ir jautājums, ko Rietumi ar savu spēku darīs. No vienas puses, ir prieks, ka Eiropas Savienībai grib pievienoties tāda stipra, varonīga nācija kā Ukraina, bet, no otras puses, man ir zināmas raizes. Patriarhs Elija II man reiz stāstīja, ka Gruzija gribētu pievienoties Eiropas Savienībai, taču saglabāt savu seju. Tad es nodomāju, ka Eiropa atgādina tēlnieku Pigmalionu no seno grieķu mīta, kurš iemīlējās paša veidotā skulptūrā. Vecās Eiropas valstis saka jaunpienācējām – mēs jūs mīlēsim tad, kad izveidosim jūs pēc sava tēla un līdzības. Taču Ukrainas notikumi rāda, cik šī līdzība ir vāja un apjukusi lielu briesmu priekšā.
Visu interviju lasiet avīzes Diena piektdienas, 6. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!