Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +2 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Notika sapulce par jokiem

Vai kā īpaši būtu jāmudina medijus jokot un kāpēc? Un kāda īsti ir humora jēga – tas ir mērķis vai līdzeklis? Uz šiem un vēl līdzīgiem jautājumiem mēģināja atbildēt eksperti, par tiem līdzi domāja drošā attālumā klātienē un arī neklātienē esošie Rīgas Ekonomikas augstskolas Mediju studiju centra rīkotās diskusijas Humors bez robežām? dalībnieki. Arī es. Jo kaut kā tā ir sanācis, ka cilvēki no manis mēdz sagaidīt jokus, arī visai nopietnos rakstos, tāpēc šoreiz pārslēgšos no vienkārša apskatnieka lomas uz jau aktīvāku joku publicistikas vērtējumu.

Sākotnēji diskusijas vadītājs Mārtiņš Daugulis centās noskaidrot, kas ir humors. Piemēram, vai ja smejas, ir humors, bet ja nē, tad nekāda humora tur nav? Protams, atbildes nav viennozīmīgas. Žurnāla Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele uzsvēra, ka svarīgi ir nošķirt humoru no  satīras, jo īpaši politikas kontekstā. Humoram, viņasprāt, ir izklaidējoša daba, savukārt satīras uzdevums būtu jau risināt kādas problēmas. Un tāpēc tieši satīrai, ne humoram robežu nav. Nedaudz citu viedokli pauda Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, uzsverot, ka praksē mēs katru dienu pārliecināmies, ka humors nav bez robežām – tas ir kontekstuāls un nepārtraukti ierobežojošs. Piemēram, jokus par ebrejiem drīkst stāstīt vien ebreji. Tāpat gan jau mēs katrs no savas ikdienas atceramies kādu gadījumu, kad dažus īpaši smieklīgus jokus spēj novērtēt vien tie draugi, ar kuriem šis īpašais iesmējiens ir kopā piedzīvots, kamēr citi neizpratnē gaida, kad šī atkal mūžīgi nesmieklīgā joka atkārtošana beigsies. Tieši auditorija ir tā, kas humoru kontekstualizē – kas būs smieklīgi vienā kopienā, nestrādās citā. Varbūt tieši tāpēc dažādi citvalstu humora šovi netiek aktīvi pārpirkti un tulkoti Latvijas mediju telpā. Izņēmums ir, piemēram, Misters Bīns (bet viņš neko nerunā) un vēl kaut kādas it kā komēdijas par iepriekšējā laika britu smalkajiem ļaudīm. 

Cits humora žanrs medijos ir karikatūras. Diskusijā piedalījās karikatūrists Gatis Šļūka, kura vizuālie vēstījumi par aktuālo izvirzījušies arī starptautiskā arēnā. Vizuālam vēstījumam acīmredzot robežas pārkāpt ir daudz vieglāk, jo īpaši, ja tiek runāts un iesmiets par globālām problēmām, piemēram, saistībā ar vides un dabas jautājumiem. Vēl viena vizuāla vēstījuma priekšrocība – nav vajadzības zināt konkrēto valodu. Piemēram, pēc nesenās Baltkrievijas diktatora vizītes pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, internetu pārpludināja dažādas memes un citi vizuāļi, kur tika veiksmīgi izmantota abu kungu izteiksmīgā ķermeņu valoda – lai tos saprastu, nevajag mācēt ne krievu, ne baltkrievu, ne angļu valodu, ne pat sekot līdzi jaunākajām aktualitātēm, lai vēstījums būtu skaidrs.

Jāpiekrīt Ločmelei, kura norādīja, ka humors arī ļauj iziet ārpus vārda brīvības robežām. Kādi gan tur fakti? Par jokiem grūti tiesāties, tai pat laikā – arī joki gana spēcīgi pilda kā ideoloģisko funkciju, tā arī lieti noder kāda politiķa vai notikuma ierāmēšanai. Vai par jokiem drīkst apvainoties? Klusi, protams, taču sūdzību nav bijis daudz. Diskusijā Mārtiņš Kaprāns atgādināja, ka Rietumu pasaulē vairāk ir visādu liberāļu joku (un tātad loģiski – par tiem konservatīvajiem). To vēl izteiktāk varot vērot Latvijā, un būtu labi, ja šeit būtu lielāks līdzsvars. Taču nav šaubu, ka, piemēram, Egīla Līcīša feļetoni Latvijas Avīzē varētu tikt pieskaitīti arī konservatīvo pulciņā. Reiz Līcītis savā feļetonā pajokoja par zviedru klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu un partiju apvienība Attīstībai/Par par to vērsās Latvijas Mediju  ētikas padomē ar sūdzību.

Iespējams arī, ka mēs pretēju uzskatu paudēju jokus vienkārši izvēlamies neredzēt, un, ja nu ieraugām, tas rada tādu disonansi, ka teju vai jābalansē uz tās šaurās robežas, kur var sākt runāt par politiķu spiedienu uz medijiem.

Vai joki medijos ir vajadzīgi? Arī šāds jautājums tika aktualizēts diskusijā. Ja jā, tad kā tos radīt? Tika rosināts, ka jokotāji taču varot rakstīt projektus, ko iesniegt Valsts Kultūrkapitāla fondā finansējuma saņemšanai. Vēlāk noskaidrojās, ka arī tas ir joks. Varbūt ir jābūt tādam humora procentam sabiedriskajā pasūtījumā medijos? Diskusijas dalībnieki vairakkārt norādīja, ka tieši sabiedriskajos medijos būtu vieta un arī nepieciešamība jokiem par politiku. Dažādi mēģinājumi ir bijuši, taču, kā redzams, tie nav ilgtspējīgi. Šķiet, viszināmākais un ilgāk dzīvojušais bija LNT raidījums Savādi gan, kura rubrikas Saeimas sarunas dažas epizodes ir citējama klasika arī mūsdienās.

Vēl izskanēja minējumi, ka joku žanru vajadzētu attīstīt studiju procesā. Taču diez vai to ir iespējams iemācīt, un tātad – likt jokot, jo īpaši par politiku. Jūs varat studentiem likt iemācīties visus ministrus, iestādes un skaitīt politisku dzeju, bet ne jokot. Turklāt vēl svarīga tur ir arī interese par politiku – ja tādas nav un sekot līdzi dažādām politisko stāstu detaļām nav ikdiena, arī joki kā viena no smalkākajām komentāru formām neradīsies.

Vēl diskusijā Ločmele pauda pārliecību, ka, ja mēs runājam par politisko satīru, kurai tad nu vajadzētu būt vairāk sastopamai medijos, tad tai jābūt tādai, lai politiķi apvainotos vai baidītos. Nē, nu, protams, ir glaimojoši, ja kādreiz kāds sabīstas! Taču, ja joks vai humors kā izteiksme tiek izmantota pašmērķīgi, lai fokusētos un ievainotu to it kā ļauno, kāpēc lai tas būtu interesanti un smieklīgi auditorijai? Ja mēs redzam, ka absolūti ļaunais ir politiķis X, taču par viņu nekas smieklīgs prātā nenāk, toties cits politiķis Y gan šodien ir bijis īsts humora izjūtas atmodinātājs, ko mēs izvēlēsimies? Atmaskot nelietības aizvien var arī ar citām metodēm, piemēram, pētniecisko žurnālistiku. Bet jokiem līdzīgi kā reiz kāds latvju politikas klasiķis teica par sievietes skaistumu, ir jānāk no iekšām.


Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas