Dižslieka ir lielākā no Latvijā sastopamajām slieku sugām, tās garums var sasniegt 25 centimetrus. Sliekas galvu no astes iespējams atpazīt pēc tā, ka galva parasti ir smailāka un ar tumšāku krāsojumu, turpretī aste mēdz būt gaišāka un nedaudz saplacināta.
''Latvijā dzīvojošajām dižsliekām mēdz būt līdz pat 120 ķermeņa posmu. Katru posmu kustina divas muskuļu grupas - ārējie gredzenveida muskuļi un iekšējie gareniskie muskuļi. Slieka pārvietojas, ritmiski sasprindzinot un atslābinot pretējās muskuļu grupas, tā ka posmi cits pēc cita izstiepjas un saraujas. Irdenā augsnē sliekas iespiežas, ar muskuļu palīdzību ''nosmailinot'' galvas galu un ieurbjoties šķērslī. Katra posma apakšdaļā un sānos ir četri pāri mikroskopisku sariņu, kas kopā ar labi attīstīto muskulatūru palīdz sliekai pārvietoties. Briesmu gadījumā ar sariņu palīdzību tā var ''noenkurot'' vienu ķermeņa galu, otru ātri pievelkot klāt. Šo paņēmienu slieka bieži izmanto, vācot barību virszemē - aste tiek atstāta drošajā aliņā un ja kāds mēģinās slieku no tās izraut, sariņi neļaus to tik vienkārši izdarīt,'' informēja LEB.
Sliekai nav ne iekšējā, ne ārējā cietā skeleta, tā saglabā savu struktūru, pateicoties hidrostatiskajam skeletam - ar šķidrumu pildītām šūnām un elastīgam ķermeņa apvalkam. Āda nodrošina arī sliekas elpošanas funkcijas un ūdens un sāļu apriti. Lai spētu elpot, sliekas ādai jābūt mitrai, taču pārāk slapja vide sliekai arī neder. Ja ir pārāk daudz ūdens un trūkst skābekļa, slieka var noslīkt, tāpēc bieži var novērot, ka spēcīga lietus laikā sliekas steidz rāpties virszemē.
''Slieka ir anētiska, kas nozīmē, ka tā dzīvo pastāvīgā vertikālā aliņā, kuras dziļums var sasniegt 1,8 metrus, taču savākt barību tā dodas virszemē atšķirībā no citām posmtārpu sugām, kas dzīvo un barojas augsnē. Starp simtiem citu līdzīgu aliņu slieka vienmēr spēj atpazīt savējo un atgriežas tajā katru dienu. Virszemē slieka izlien naktīs, lai savāktu barību vai pārotos. Lai ala nesagrūtu, tās sienas ir izklātas ar gļotām un tajā slieka arī ziemo. Aktīva tā atkal kļūst, kad zeme sasilusi līdz apmēram +5 grādiem,'' klāstīja LEB.
Biedrības pārstāvji skaidroja, ka sliekas ir hermafrodīti. Pati sevi slieka gan neapaugļo un pavasarī vai vasaras sākumā meklē partneri. Sliekām raksturīga krusteniskā apaugļošanās, kuras laikā tās apmainās ar spermu.
Sliekas pārtiek no augu un dzīvnieku valsts izcelsmes trūdvielām - koku miziņām, lapām, zāles stiebriņiem, sēņu krikumiem, kā arī beigtiem kukainīšiem. Ja barība nav īsti nogatavojusies, tā tiek nogādāta alā un notiesāta tad, kad guvums pietiekami satrūdējis. Līdzīgā veidā rudenī tiek sagatavoti krājumi ziemai.
Precīzs sliekas mūža ilgums nav zināms, bet vidēji tas svārstās starp trim un pieciem gadiem, tomēr ir zināmi gadījumi, kad nebrīvē dzīvojoši īpatņi sasnieguši pat deviņu gadu vecumu.