Kamēr riteņbraukšanas ideologi (proti, tie, kas uzskata, ka riteņbraucēji ir vērtīgāki cilvēki par pārējiem) turpina mēģinājumus pierādīt, ka Latvijā riteņbraukšanas sezona ilgst 12 mēnešus gadā, kafejnīcu saimniekiem viņu drosme vēl nav pielipusi, ar spītēšanu klimatiskajai realitātei kafejnīcu saimnieki neaizraujas, lai gan viņiem no sezonas pagarināšanas it kā būtu daudz lielāks materiālais labums. Kamēr riteņbraukšanas ideologi kā pirmās min riteņbraukšanas tradīcijas un apmērus Nīderlandē, mūsu kafejnīcu saimnieki vis nenorāda, ka, redz, Nīderlandē cilvēki arī februārī sēž āra kafejnīcās, tātad arī mums tā vajag, jo klimatu, tāpat kā dzimumu, cilvēks var izvēlēties, vajag tikai gribēt. Mūsu kafejnīcas tomēr nogaida līdz maijam, un tikai tad Rīgā nāk āra terašu sprādziens.
Latvijas brīvvalsts laikus neatceros, bet pagājušā gadsimta 60.–80. gados necik daudz tādu āra pasēdētavu nebija, pilnīgi noteikti ne pie kafejnīcām, droši vien tāpēc, ka tādā āra terasē varēja ieklīst kāds sadzēries osvoboģīķeļs un sarīkot bujānu – ieraudzīt sadzērušos cilvēku uz ielas tajos laikos, zināt, bija ikdienas lieta. Tādas īstas āra kafejnīcas Rīgas centrā bija tikai Putnu dārzs un Kārlis jeb Pils kafejnīca, kur osvoboģīķeļi dzejnieku Uldi Leinertu nosita. Vēl, ja atmiņa neviļ, vasaras sākumā bija āra terase Āgenskalna kafejnīcā Priedes. Nu, un vēl pabaisi alusdārzi – Fantomass Sarkandaugavā, alus bārs Lielupē, ātrumā nekas cits nenāk prātā, bet tie vienaudži, kuriem droši varētu prasīt par visiem alusdārziem, jau apmiruši ne bez alus palīdzības; reizēm minētie alusdārzi bija vienīgās vietas, kur alu varēja dabūt.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 21. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00