Latvijas vēsturē šis fenomens nav pirmo reizi. Pēc Pirmā pasaules kara jaunā Latvijas valsts ar atplestām rokām sagaidīja atpakaļ no Krievijas evakuētos bēgļus. Pēc Otrā pasaules kara, kad piecdesmitajos gados piedzimu Parīzē kā bezvalstnieks latviešu politisko bēgļu ģimenē, toreizējā padomju laiku VDK pakļautībā esošā repatriācijas iestāde centās repatriēt bēgļus, ko tā dēvēja par klaidas latviešiem. Būt par trimdinieku bija politiska nostāja. Tikai retais atsaucās uz aicinājumu atgriezties.
Šī nelielā atkāpe vēsturē ļauj izcelt divus aspektus, kuri vēl šodien nezaudē aktualitāti. Ir valsts interese par saviem iedzīvotājiem, un ir individuālā cilvēka lemšana par savu rīcību. Izbraucēji no Latvijas ir dažādi. Lēmums atstāt Latviju dažiem nācās vieglāk, citiem tas bija saistīts ar smagu izšķiršanās procesu. Vieni bēga no bezdarba, brauca projām, lai atmaksātu kredītu, citi meklēja plašākas karjeras iespējas, plašāku tirgu savām ambīcijām.
Postpadomju sabiedrībā valsts tēls nav visspožākais. Padomju režīma laikā valsts tēls bija negatīvs. Mācēt apkrāpt valsti bija kaut kas starp gudrības pazīmi un ētisku pilsonisku atbildību. Ar šādu mantojumu pēc 20 neatkarības gadiem nav bijis grūti visā vainot tieši valsti, kas, tiesa, ne vienmēr ir spējusi mainīt nevēlamo tēlu.
Šeit izšķirošs ir novērojums, kādā virzienā Latvijas atstājēji ir izbraukuši no Latvijas. Pēc draugiem.lv un neogeo.lv aplēsumiem, 2011. gada februārī aptuveni 210 000 visai nesen izbraukušu cilvēku, kas «uztur aktīvu saziņu ar dzimteni», atrodas Rietumos. Tā ir skaidra indikācija par šo cilvēku izvēli. Viņi vēlas dzīvot sakārtotā un pietiekami stabilā ekonomiskā un morālā vidē, kurā viņi var atrast darbu un sociālā sistēma rūpējas par viņiem. Šādu vidi viņi saskata īpaši Eiropā. Ir skaidrs - izvēle ir par labu Eiropas Savienības pamatprincipam, t. i., valsts pienākums ir rūpes par indivīdu, un uz to viņam ir tiesības. Savukārt, pēc Latviešu valodas aģentūras 2009. gada pētījuma, 92% no aptaujātajiem ārpus Latvijas dzīvojošajiem latviešiem neizjūt Latvijas interesi par viņiem.
Latvijas Kultūras ministrija ir tikko ierosinājusi apspriedes par Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu dokumentu. Tā ietvaros sadarbība ar diasporu piekrīt tieši Ārlietu ministrijai, ņemot vērā tās pakļautībā esošo vēstniecību tīklu. Tādēļ arī šī gada janvārī ārlietu ministrs Ģ. V. Kristovskis un Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdis M. Sausiņš parakstīja sadarbības memorandu sadarbības ar diasporu pilnveidošanai. No vienas puses, lai stiprinātu latviešu nācijas saites, no otras puses, lai nodrošinātu Latvijas valstij «pienācīgu vietu pasaules politiskajos, ekonomiskajos un kultūras procesos».
Konkrētā darba programma, ko apstiprinās šī gada septembra beigās, starp citu, aptver latviešu valodas un kultūras piekopšanu ārzemēs. Trimdas pieredze tiek pārņemta. Vasaras skolas un nometnes Latvijā jau tagad uzņem nesen izbraukušos latviešus. Nākamgad Īrijā pat notiks pirmā šāda 3x3 nometne, kurā kopā darbojas un mācās ģimenes trijās paaudzēs! Programma arī paredz ārpus Latvijas dzīvojošo pilsoņu iesaistīšanos pilsoniskajā dzīvē, piemēram, vēlēšanās un citos pasākumos.
Tomēr laiki mainās. Latvijas jaunā paaudze pieder pie sava laikmeta un aktīvi piedalās pasaules globālajos procesos. Jaunieši meklē iespējas atbilstoši savām prasībām. Ja varēs, studēs un strādās mājās, ja ne, meklēs citu vietu. Eiropas Savienības komisārs Andris Piebalgs nesenā intervijā norādīja uz to, ka Latvijas pilsoņu darbošanās ES valstīs ir konkrēts pienesums Eiropai. Patiesi, šie Latvijā mācījušies jaunieši labi tiek galā ne tikai Eiropā, bet arī ASV, Austrālijā un pat Ķīnā!
Varam kritizēt šādu attieksmi, bet diez vai to mainīsim. Tā ir laikmetīga. Jautājums ir, kādā veidā valsts var šo cilvēka kapitāla ieguldījumu vismaz daļēji atgūt. Vispirms, lai būtu cerības, ka daļa no aizbraukušajiem repatriējas, sakārtojam vidi mājās tā, lai arī mājiniekiem būtu labi. Ir jārada apstākļi, lai cilvēki nebrauc un lai aizbraukušie atgriežoties justos atkal kā mājās. Ir psiholoģiska slodze būt par ārzemnieku, kā arī atkal iedzīvojoties savā dzimtenē.
Tomēr atbilstoši laika garam ir jādomā arī par daļēju repatriēšanu. Vispirms par daļēja laika repatriēšanu, veicinot aizbraukušo piedalīšanos valsts procesos. Viens piemērs ir projekts, aicinot jauniešus Austrālijā veltīt vienu gadu Latvijai. Ideja nav jauna, bet tā paliek spēkā. Cita iespēja ir darba piedāvājumi ārzemēs mītošajiem latviešiem kaut vai uz ierobežotu laiku. Latvija ir daļa no atvērta pasaules darba tirgus, un ir daudz to, kuri būtu palikuši Latvijā, ja būtu pienācīga darbavieta. Notiek latviešu zinātnieku, ārstu un citu konferences. Bet nepilnīgi apzināti ir latvieši, kas attīstījuši darbību citās sfērās, piemēram, ekonomikā. Jāapzinās katrs.
Mūsdienās visa informācija un finanses spēj cirkulēt internetā. Nav iemesla, kāpēc ārzemēs ieguldīto Latvijas intelektuālo kapitālu nevarētu daļēji repatriēt. Sociālie mediji ir vieta, kurā satiekas liela daļa jauniešu. Ir laiks valstij šos medijus pienācīgi izmantot, lai katrs gūtu informāciju par to, kas notiek ar latviešiem kādā pasaules malā, lai sadarbotos, lai atrastu darbu utt. Tāda virtuāla vieta, kurā ir tava ģimene, tavi draugi, tava tauta.
Teritoriālā Latvija tika veidota pirms 90 gadiem, šodien ir jāveicina virtuālā Latvija. Virtuālās Latvijas valsts pamatelements ir Latvijas pilsonība. Tā saista Latvijai piederīgos, lai kur viņi būtu. Stipras saites ar savu valsti var būt arī emocionālas, tehnoloģiskas u. c. Saites ir abpusējas, un valstij ir jāatgriežas pie indivīda. Un valsts jāatgriež modē.