Ir mans kaimiņš, kuru kāds saukā par okupantu pēcnācēju. Viņš ir dzimis 1968. gadā. Viņš nav okupējis Latviju. Būdams Rietumu civilizācijas pārstāvis, es nevienu nevainoju par tēvu un vectēvu grēkiem. Latvijas kriminālkodekss neparedz man cietumsodu par kādu iespējamo vectēva nodarījumu. Un es nezinu, kāda ir mana vectēva vaina. Es tikai skaidri zinu, ka nejūtos vainīgs ne par viena cita cilvēka darbiem, bet tikai un vienīgi par saviem. Un tā ir liela vērtība, ko man sniedz piederība Rietumu civilizācijai - atbildība par saviem darbiem un brīvība no kolektīvas vainas.
Savukārt Latvijā man neļauj būt brīvam. Likums, Satversme, demokrātiskā valsts iekārta, protams, to ļauj. To neļauj ideoloģija, kura sludina kolektīvo atbildību. Ja es to nepieņemu, man saka, ka esmu mazāks latvietis nekā citi, laikam - īstenie latvieši.
Kas ir šie īstenie latvieši? Tie ir tie, kuri saka, ka mans kaimiņš ir mani okupējis. Būdams pie skaidra saprāta, es zinu, ka 1968. gadā dzimušais puisis nav mani okupējis. 1940. gadā viņš nebija piedzimis un es arī ne.
Okupācija ir vēsturiska realitāte, bet tā nav realitāte. Okupanti, kuri ir miruši, nav realitāte. Savukārt parasti cilvēki, kuri dzīvo šodien, nav okupanti. Tomēr okupācija un okupanti pastāv, kā fantomi izplatās Latvijā un traucē dzīvot. Es varētu līdzīgi uzrakstīt par 9. maiju un uzvarētājiem, kuri sen ir kapos. Tomēr tas ir jāuzraksta krievu žurnālistam. Man nav morālu tiesību rakņāties pa citas tautas dvēseli. Ar 9. maiju ir jātiek galā krieviem, ar okupāciju - latviešiem.
Tomēr tas nav tik vienkārši, kamēr šie fantomi ir Latvijas politikas māli. Kamēr ir cilvēki, kuri tos ciniski izmanto, lai iegūtu balsis. Izcilais Žans Bodrijārs ir brīdinājis par simulakru laikmetu, kurus kāds arī tīši rada un izmanto. Simulakrs ir dzīva realitātes līdzība, kaut patiesībā fantoms, kuram fiziskajā realitātē nav analoga. Tāds var būt karš, kas redzēts tikai CNN. Un tādi var būt sen miruši okupanti.