Skolotāja Ruta Rulle savus audzēkņus veido par personībām

R.Rulles dzimšanas diena skolā izvēršas par tādu kā viņas bijušo skolēnu salidojumu. Nupat viņas 1999.gada absolventi, atcerēdamies skolotājas noorganizētās ekskursijas, uzdāvināja R.Rullei skaistu izbraukumu uz Billītēm, Lejeniekiem un Bauskas pilsdrupām. «Mana virtuve ir dzirdējusi gan rūgtu piedzīvojumu stāstus, gan savu veikumu prezentācijas,» saka skolotāja.

Skolotājs pāri par visu

«Ādu nodīrāšu tam, kas mani pieteicis,» zemā balsī ar labsirdīgu smaidiņu sakrunkotiem vaigiem saka R.Rulle un, jā, es pazīstu savu skolotāju. Šādi jociņi viņai arvien ir bijuši pa rokai, ar ko pabaidīt skolēnus. Viņai ir kleita ar lieliem, sarkaniem ziediem, draiski auskariņi ausīs un spožas acis, kurās mirdz gatavība jauniem piedzīvojumiem. Pēc pašas skolotājas vārdiem, nevienam vairs nedrīkst teikt, cik ilgi jau viņa strādā par skolotāju (nākamgad būs 50 gadi!), bet viņa jūtas vienā vecumā ar saviem skolēniem. «Skolotājs ir kā vampīrs,» pasmejas skolotāja. «Es esmu tik vecs, cik veci ir tie, kas man apkārt.»

Kad jautāju, kādēļ pirms daudziem gadiem apķērīgais skuķēns, kuram skolotāji lūdza studēt matemātiku, izvēlējās pedagoģiju, skolotāja pastāsta, ka «man nekad nav bijis citu vēlmju. Man bija paveicies tādā ziņā, ka mani mācīja pirmās brīvvalsts skolotāji. Matemātiku un fiziku mācīja cilvēks, kas bija bijis Latvijas Bankas grāmatvedis. Angļu valodu man mācīja skolotāja, kura ārzemēs bija studējusi angļu valodu un angliski, franciski, vāciski prata tikpat labi kā latviski. Arī kā cilvēki skolotāji bija paraugi. Pēc 1949.gadā represijām viena no manām skolotājām paņēma audzināt bērnu, kurš bija palicis bez vecākiem. Man bija fantastisks dziedāšanas skolotājs, kas bija paraugs absolūti visā. Kad biju jau pieaugusi sieviete un ar savu vecāko dēlu klēpī ieraudzīju viņu autobusā, es nevarēju nosēdēt — aiz cieņas pret viņu man kājās gribējās stāvēt. Man skolotājs likās pāri par visu. Man bija tādi skolotāji, kas veido bērnus par personībām.»

Skolēni ļoti labi jūtot, vai pedagogs tikai formāli pilda savu pienākumu vai strādā no sirds. Ir grūti novilkt to robežu, aiz kuras mācību priekšmeta skolotājs kļūst par ko vairāk — par autoritāti, kurā ieklausās un kura padomu paņem sev līdzi visai dzīvei. Skolotājai R.Rullei šķiet, ka viņa nav darījusi neko citu, kā tikai ar prieku veltījusi sevi skolotājas darbam.

Viņai vajag savējos

«Tā ir mana gulbja dziesma,» tā R.Rulle teica par savām audzināmajām klasēm vēl tad, kad es mācījos šajā skolā un viņas klasē. Mēs zinājām, ka viņa ar mums elpo vienā elpas vilcienā un dalās ar mums ne tikai ikdienas darbos, bet arī mūsu pārdzīvojumos — kādam tā bija pirmā iemīlēšanās, kādu aizvainoja apsmiešana, ar kādu bija kopā jāklusē, jo mamma nomirusi.

«Vienmēr esmu lepojusies, ka viņa mani mācīja. Rulle audzināja nevis skolēnus, bet cilvēkus,» saka Anete Zača, kas absolvējusi Jelgavas Valsts ģimnāziju pirms diviem gadiem. «Pirms viņa kļuva par manu klases audzinātāju, biju dzirdējusi neskaitāmas leģendas. Bija pat nedaudz bail, kas nu būs, bet bija vienreizēji. Tajos trijos gados mēs izaugām par cilvēkiem.»

Skolotāja stāsta, ka viņai vienmēr ir bijusi audzināmā klase. «Man gribas savējos skolā,» viņa saka. «Man ir grūti bez tā. Audzināšanas stunda ir formalitāte. Svarīgākais ir tas, kas notiek ārpus tās audzināšanas stundas. Man ļoti patīk divu dienu ekskursijas. Tas ir ļoti nogurdinoši, bet es tajā ekskursijā bērnu redzu labāk nekā klasē. Un viņš arī mani redz. Man patīk šī kopābūšana. Man nevienu citu tā nevajag kā vienu savējo.»
R.Rulle ir izvadājusi skolēnus pa latviešu literātu dzimtajām mājām, atdzīvinot ūsainos onkuļus un tantes ar copēm no hrestomātijas grāmatām. Viņa ir braukusi ar savām klasēm ceļojumos uz Krieviju un Norvēģiju, pa tuvām un tālām zemēm. Jelgavas Valsts ģimnāzijā neviena nedzīti skolēni iet uz tikšanos ar māksliniekiem, rakstniekiem un dzejniekiem.

Interesanti, ka skolotājas savējie vienmēr ir bijusi viņas audzināmā klase, ne pa vienam skolēnam. Viņa pati sev ir aizliegusi pieķerties atsevišķiem audzēkņiem: «Manā dzīvē ir bijuši kādi trīs skolēni, kuriem esmu pieķērusies, bet tad vīlusies viņos un tas ir bijis ļoti sāpīgi. Esmu pieņēmusi, ka labāk kolektīvam pieķerties, bet tā, pa vienam... Tas ir ļoti sarežģīti. Protams, ka atsevišķi bērni ir tuvāki, ar viņiem ir sirsnīgākas attiecības, bet to skolotājs neizrāda.»

Tomēr skolotāja vairs neslēpj, ka atļauj sev aizkustinājuma asaras. Ģimnāzijā esot tradīcija pašiem skolēniem sarīkot Neatkarīgas Latvijas proklamēšanas pasākumu un runātāji parasti esot visi 10.klašu zēni. «Kad visi tie puisīši sapucējušies nāk, tad es dodu vaļā raudāšanu. 18.novembris mani nogalina, tad man ir raudamā diena,» ne bez pašironijas atzīst skolotāja. Esot bijis arī tā, ka Pēdējā zvana pasākumā uznāk izmisīgas raudas par to, ka aiziet kāda klase. «Tagad man iedeva hokejistu klasi un visi teica — ārprāts!» smaida skolotāja. «Fantastiska klase! Viņi ir gudri un vienlaikus bērnišķīgi ļoti labā nozīmē. Es tajā klasē pilnīgi veldzējos.»

Viņa prot baudīt dzīvi

To neviens nav mēģinājis saskaitīt, cik skolotājai Rullei ir bijuši audzēkņi. Vienīgais, ko viņa zina — viņas skolēni ir visur. «Man bija vienu gadu klase, kur gan tēvu un meitu, gan māti un dēlu biju audzinājusi. Žetonvakarā visi gribēja ar mani fotografēties, un es teicu — klusais vājprāts,» smejas skolotāja. Viņa klasē vienmēr apjautājoties, kuri ir viņas «radinieki», tas ir, viņas bijušo audzēkņu bērni. Vienmēr kāds piesakoties.

«Es viņu uztvēru kā lielisku pedagogu, arī kā aktrisi un kā personību. Viņai ir lieliska spēja celt pašapziņu, aizraut un iedvesmot,» par savu skolotāju stāsta Ints Mūrnieks, kurš bija R.Rulles audzēknis pirms vairāk nekā 25 gadiem. Visu šo laiku divas trīs reizes gadā viņš satiekas ar savu skolotāju. «Jūtamies kā labi draugi, kuriem vienmēr ir par ko parunāt un nav nekā īpaša, ko slēpt vienam no otra. Viņa prot baudīt dzīvi! Viņa apzinās, ka katra dzīves situācija ir dota, lai to izdzīvotu no sirds, līdz galam. Būtiskākās vērtības viņai ir atklātība, godīgums, darba mīlestība un dzīvesprieks.»

Runājot par audzēkņiem, skolotāja saka — jau sen esot sapratusi, ka nav liekama vienlīdzības zīmes starp labu skolēnu un labu cilvēku. Jo labas atzīmes bieži vien tiekot iegūtas ar zaurēšanu vai ģimenes prasību dēļ. Daudz vairāk dzīvē noder laba galva, neatlaidība un mērķtiecība. «Tie, kuriem esmu divniekus likusi, uz ielas nāk klāt un teju metas bučot. Jo tad, kad mājās ģimenē viņš juties pamests, skolotājs kaut vai rādamies ar viņu ir ņēmies. Nupat tagad man ir viens bijušais nesekmīgais, kuram pašam tagad bērns iet mūsu skolā. Viņš ir labākais tēvs pasaulē un regulāri ienāk mani apmīļot.»