Starptautiski labā prakse ir, ja minimālā alga veido ap 40% no vidējās algas. Ja tās īpatsvars ir zemāks, tas norāda uz problēmām ar nevienlīdzību un sociālo aizsargātību.
Savukārt, ja minimālās algas īpatsvars no vidējās algas ir būtiski lielāks par 40%, tas kavē nodarbinātību un vājina ekonomikas konkurētspēju.
Latvijas Bankas Monetārās pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste skaidro, ka ''minimālās algas kāpums, kāds tas paredzēts pašreiz, varētu kavēt nodarbinātību reģionos, kur vidējā alga ir zemāka, piemēram, Latgalē. Tur plānotā minimālā alga veidos 64% no vidējās darba samaksas, kamēr Rīgas reģionā – 40%. Šī brīža apstākļos, kad krīzes ietekmē bezdarba līmenis palielinājies, šis slogs varētu negatīvi ietekmēt lēmumu par darbinieka nodarbināšanu''.
Vieniem maz, citiem daudz
Tas izvirza jautājumu, vai būtu lietderīgi Latvijā noteikt atšķirīgu minimālo algu Rīgā un reģionos. No vienas puses, varētu teikt, ka Latvija ir pārāk maza valsts, lai šādi rīkotos, no otras puses, mūsu īpatnība ir ļoti lielās reģionālās atšķirības. Jāteic gan, ka ekonomistu domas ir visai atšķirīgas.
Ekonomists Andris Miglavs un Latvijas Pašvaldību savienības padomniece uzņēmējdarbības jautājumos Andra Feldmane ir pārliecināti, ka tas nebūtu ne lietderīgi, ne saprātīgi un veicinātu tālāku reģionu iztukšošanos. Feldmane norāda, ka minimālā alga ir jāceļ, taču valsts varētu sniegt atbalstu, palielinot neapliekamo minimumu (pašlaik maksimālais neapliekamais minimums ir 300 eiro). Tas atvieglotu nodokļu slogu darba devējiem un palielinātu neto ienākumus strādājošajiem. Uz jautājumu, vai pret to neprotestētu pašvaldības, jo tas samazinātu to ieņēmumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, Feldmane pauž, ka valstij tas būtu vietvarām jākompensē.
Miglavs ir pārliecināts, ka minimālās algas celšana konceptuāli ir pareizs un neizbēgams solis, taču vienlaikus viņš uzsver, ka to darīt no nākamā gada 1. janvāra nebūtu pareizi, ņemot vērā Covid-19 nelabvēlīgo ietekmi uz uzņēmējdarbību.
Pretējos ieskatos par atšķirīgiem minimālās algas līmeņiem valstī ir Luminor bankas ekonomists Pēteris Strautiņš. ''No ekonomiskā skatu punkta būtu augstākajā mērā saprātīgi Latvijā diferencēt minimālās algas. Latvija ir maza zeme iedzīvotāju skaita ziņā, bet tā nebūt nav maza teritorijas ziņā. Tas nozīmē, ka vairāki reģionālie darba tirgi dzīvo atšķirīgās pasaulēs. Algu līmeņi atšķiras. Latgalē vidējā alga pērn bija vien 62% no Rīgas līmeņa. 500 eiro ir saprātīgs minimālās algas līmenis Kurzemei, Zemgalei un Vidzemei, bet ne Rīgai un Latgalei.''
Pamatojot savu pozīciju, ekonomists skaidro, ka Rīgai 500 eiro minimālā alga ir par zemu, galvaspilsētā tai vajadzētu būt vismaz 600 eiro, iespējams, pat 700 eiro. Ir ļoti maz cilvēku, kuri Rīgā tiešām saņem mazāk.
Savukārt Latgalei, pēc Strautiņa domām, 500 eiro tiešām varbūt ir par daudz, tur vēl kādu gadu varētu paturēt pašreizējo līmeni vai paaugstināt minimālo algu līdz 450 eiro.
''Latgales iedzīvotājiem to nevajadzētu uztvert kā apvainojumu. Nav ko liekuļot, šī reģiona konkurences priekšrocība ir darbaspēka izmaksas. Es daudz sekoju notikumiem reģionu līmenī. Liepājā apģērbu šūšana jau ir aizejoša nozare, bet Daugavpilī tā plaukst. Liepājā strauji attīstās mašīnbūve, kas maksā vairāk, padarot dzīvi vieglajai rūpniecībai grūtāku. Kad Latgale būs piesaistījusi pietiekami daudz uzņēmumu ar izmaksu priekšrocībām, tā uz šīs bāzes varēs būvēt kaut ko citu,'' pārliecināts Strautiņš.
Tiesībsargs iebilst
Diferencēta minimālā alga gan pašlaik nav aktuālajā politiskajā dienaskārtībā. Pret to iebilst arī tiesībsargs Juris Jansons. Viņa birojā uzsver: ''Tiesībsargs ideju par diferencētu minimālo darba algu reģionos neatbalsta, jo tas būtu pretrunā diskriminācijas aizlieguma un sociāli atbildīgas valsts principam. Diferencētas minimālās algas noteikšana kādā Latvijas reģionā attiecīgā reģiona iedzīvotājus nostādītu acīmredzami nelabvēlīgākā situācijā attiecībā pret citu reģionu iedzīvotājiem pēc pazīmes, ka tie dzīvo reģionā, kur sociāli ekonomiskais stāvoklis statistiski ir sliktāks. Šāda pieeja nav pieļaujama, tā vairotu sociālo spriedzi, sabiedrības šķelšanos un ienākumu nevienlīdzību. Lai palīdzētu uzņēmējiem saglabāt konkurētspēju, tai skaitā nomaksāt minimālo algu darba ņēmējiem, valstij ir pieejami noteikta reģiona ekonomikas attīstības instrumenti, piemēram, iespēja noteikt kādu reģionu kā speciālo ekonomiskās attīstības zonu.''