Pirms 30 gadiem Latvijā nebija ne makšķernieku žurnālu, ne makšķerēšanai veltītu raidījumu, arī interneta vēl nebija, un pat konkursa Dienas zivs vēl ne. Tad nu 1994. gada 19. martā makšķerēšanai, konkrēti, bļitkošanai, ko tagad sauc par zemledus makšķerēšanu, veselu pirmo lapu veltīja SestDiena ar rakstu Dieva vietā virs ūdeņiem. Jo ledus ziemās tad bija ilgāku laiku nekā pēdējos gados un arī bļitkotāju papilnam, daudziem tas bija ne vien izklaides veids, bet arī vērā liekams iztikas vai budžeta papildināšanas avots. SestDiena lielāku uzsvaru lika uz bļitkošanas emocionālo pusi, lūkojot noskaidrot, kas cilvēkus – lielākoties večus, un arī pa kādai dāmai, – vilina uz ledus, it īpaši pavasarī, kad ledus var būt bīstams vai vismaz viltīgs.
"Arheologi pie Burtnieku ezera atraduši vīrieša skeletu ar plati atplestām rokām un ielauztu galvaskausu," vēstījumu sāka šo rindu autors. "Tas liecina, ka jau mūsu zemes pirmajiem apdzīvotājiem, senajiem zvejniekiem un makšķerniekiem, piemitis netikums plātīties ar gūto lomu un ka jau pirmatnējās sievietes visai neadekvāti reaģējušas uz jokiem, kas saistīti ar prombūtni no ģimenes. Jāņem gan vērā arī tas, ka senajiem ģimenes apgādniekiem sameloties bija nesalīdzināmi grūtāk, jo viņiem, kā rāda atrastais skelets, bija īsas kājas. Tā nu dabiskās, resp., protosociālās izlases ceļā īskājainie Latvijas teritorijā tika izskausti un izveidojās slaidais latvieša tips, kas nekad nemelo. Taču uz ūdeņiem viņu velk tikpat stipri kā mūsu tālos senčus.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 26. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00