"Vulfsona uzbrukumi man kā antisemītam nāca tajā pašā laikā, kad trimdas korporācijas vadoņi mani meta ārā par žīdu pārlieku mīlēšanu," 1993. gada 23. jūnija SestDienas salonā intervētājai Vitai Pētersonei teica ASV latviešu vēsturnieks Andrievs Ezergailis (1930–2022), kura ievērojamākais darbs ir fundamentālais pētījums par holokaustu Latvijā (The Holocaust in Latvia, 1941—1944). SestDienai Ezergailis sākumā atklāja, ka nesen aizbraucis uz savām bērnības vietām, iegājis savā Elkšņu skolā, kur gandrīz viss esot pa vecam, ieskaitot kaktu skolotāju istabas koridorā, kur nākamajam vēstures spīdeklim bieži nācies nosodītam stāvēt.
"Kāpēc jums vajadzēja braukt prom no Latvijas?" vaicāja intervētāja, kad Ezergailis bija izstāstījis, ka bērnību pavadījis, makšķerēdams Susējas krastā, un ka viņa vecāki bijuši pienotavas vadītāji. "Mans tēvs tomēr bija politikā," skaidroja Ezergailis. "Arī strēlniekos viņš bija. Visos. Tieši pie Ļeņina durvīm nebija ticis, tik uzticams nebija, bet pie Kremļa durvīm stāvēja. Viņš atcerējās Trocki, Ļeņinu, ir sarakstījis par to atmiņas. Visu mūžu tēvs kaut ko rakstīja, teica – ja nebūtu piensaimnieks, kļūtu par žurnālistu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 27. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!