Pirmā brīvā tautas gribas izpausme pēc 1931. gada, kad tika ievēlēts pēdējais demokrātiskās Latvijas parlaments, 4. Saeima, – tā, komentējot 5. Saeimas vēlēšanas, 1993. gada 7. jūnija Dienā rakstīja Kaspars Kauliņš. Vēlēšanu galīgie rezultāti todien vēl nebija zināmi, taču laikraksta pirmā lapa daiļrunīgi vēstīja par Latvijas ceļa lielu pārsvaru. Dienas veiktie aprēķini rādīja, ka Latvijas ceļam 5. Saeimā varētu būt 37 vietas, kamēr otrajā vietā palikušajai LNNK tikai 16. Dienas aptaujātie politiķi uz provizoriskajiem rezultātiem reaģēja dažādi. Velta Puriņa (LNNK) cerēja, ka LNNK sasniegs vismaz 25 procentus: "12 procentu – tas nav galējais rezultāts." Tikmēr Jānis Vaivads (Latvijas ceļš) nākotnē raudzījās pārliecināti: "Jau rītdien mēs ļoti nopietni apsvērsim iespējamos koalīcijas partnerus. Un es domāju, ka sarakstu sāksim ar Latvijas Zemnieku savienību." (Kā tagad redzam, tradīcija valdošajām partijām izšķirīgos brīžos meklēt atbalstu pie Zemnieku savienības ir aktuāla joprojām.)
Pirmās brīvās vēlēšanas atjaunotajā Latvijā vēl nenesa tādus pārsteigumus kā dažas nākamās, sākot jau ar 6. Saeimas vēlēšanām, kad Latvija ar vēlētāju gādību gandrīz aizgāja pa pieskari ar iespējamo Čevera valdību priekšgalā, bet to, ka vēlētāju interesē nevis partiju programmas, bet gan personības un smukas frizūras, 5. Saeimas vēlēšanas parādīja skaidri jo skaidri.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 6. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!