gada rudenī atspoguļojās 12. Saeimas vēlēšanu rezultātos, kad Straujuma saņēma pārliecinošu atbalstu un pirmo reizi tika ievēlēta Saeimā. Taču arī tad neviens nevēlējās vadīt valdību, un Straujumu pierunāja otro reizi kļūt par valdības vadītāju. Saeimā viņa sāks tā pa īstam strādāt tikai tagad, kad pēc jaunās valdības apstiprināšanas beigsies viņas vadītā kabineta pilnvaras.
Valdība izturēja vairāku neprognozētu pasaules norišu iespaidu uz savu darbu – Ukrainas notikumus un Krimas aneksiju, kam sekoja sankciju ieviešana pret Krieviju un tās pretsankcijas, no kurām cieta arī Latvijas uzņēmēji. Tad bija draudi Grieķijas ekonomikai, un visbeidzot – bēgļu krīze. Tā spēja veiksmīgi novadīt Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē un pieņemt nākamā gada valsts budžetu. Tāpēc varētu vaicāt, kāpēc valdībai, kuru veido Vienotība kopā ar Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) un Nacionālo apvienību Visu Latvijai!-TB/LNNK (NA), tomēr jāaiziet, lai uz tās pašas koalīcijas pamata veidotu nākamo.
"Mēs mobilizējāmies Eiropas prezidentūrai, bet pēc tās visi atslāba, un atgūt tempu ikdienas darbos bija pagrūti," atzīst ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Vienotība). Otrajā pusgadā valdībai sāka pārmest neizlēmību, vilcināšanos ar būtisku lēmumu pieņemšanu – arī nespēju vienoties par pedagogu algu reformu. Notiekošais atstāja iespaidu uz premjeres un arī viņas pārstāvētās partijas reitingu, kas sāka kristies. Tas varētu būt viens no iemesliem, kāpēc Vienotība vēlējās mainīt savu premjeru, bet – ne vienīgais.
Straujumai aizmugurē nebija partijas atbalstītāju komandas. Tiesa, tādas nebija arī priekšgājējam, tagadējam Eiropas Komisijas viceprezidentam Valdim Dombrovskim. Viņš vairāk paļāvās uz premjera biroja un politiskā domubiedra, toreizējā finanšu ministra Andra Vilka atbalstu, nekā varēja rēķināties ar partijas līderes Solvitas Āboltiņas klātbūtni smagās situācijās. Taču Dombrovskis psiholoģiski bija nesatricināms, viņš, par spīti grūtajam valdīšanas periodam krīzes laikā, varēja nenorimis skaidrot valdības lēmumus, pat ja šis izklāsts reizēm bija iemidzinošs.
Tie, kuri izraudzījās Straujumu premjera amatam, zināja, ka viņa ir ļoti strādīga un spēj izturēt lielu slodzi, kā arī brīvi jūtas Briseles gaiteņos. Taču augstajā amatā atklājās, ka Straujuma ir arī spītīga un pacietīga, nepakļausies visam, ko liks darīt. Arī partijas vadības mudinājumiem domāt par pārmaiņām, kas daļēji saskanēja ar pašas vēlmēm, viņa ilgi nepakļāvās, tas gan bija saistīts ar centieniem neatstāt mantojumā nepadarītas lietas.
Te var sameklēt līdzības arī vēsturē, un nāk prātā Aigara Kalvīša valdības atkāpšanās, kas arī 2007. gada rudenī ilga vairākus mēnešus. Toreiz Tautas partija, līdzīgi kā tagad Vienotība, saprata, ka Ministru kabinetam un premjeram vairs nav sabiedrības uzticības, un centās panākt tā nomaiņu.
Galvenokārt tāpēc, ka valdības neveiksmes varēja atsaukties uz partijas reitingiem, bet bez sabiedrības atbalsta ir grūti pieņemt nepopulārus lēmumus. Straujumas priekštecim Dombrovskim to izdarīt palīdzēja tieši tas, ka cilvēkiem viņš patika. Tiesa, arī Straujuma patika. Iespējams, patīk joprojām, kā liecināja vērojumi Vienotības kongresā.
Kad Kalvītis togad nesteidza atstāt amatu, politiķi sprieda, ka viņu iedrošinājuši ietekmīgi cilvēki, kas nevēlējās šīs pozīcijas zaudēt pie cita valdības vadītāja.
Kad Vienotības vadošajiem cilvēkiem vaicā, vai arī aiz Straujumas varētu stāvēt šādas personas, viņi izsaka šaubas. Tad jau drīzāk premjere maldoties starp daudzajiem viedokļiem, ņemot vērā viņas ļoti plašo paziņu loku, sākot ar bijušajiem kolēģiem vairākās ministrijās, pašvaldību vadītājiem, uzņēmējiem, nozaru speciālistiem un visbeidzot ar koalīcijas partneriem, kuriem esot pamats baidīties no stingrāka premjera. Pēdējās nedēļās tieši ZZS un NA līderi izrādījās lielākie premjeres draugi, liekot arī saprast, ka viņu grib nogāzt pašas partija, un mudinot nepiekāpties.
"Laimdota Straujuma nebija valdības vadītāja, viņa ir vāja sapulču moderatore un pieņemto lēmumu komentētāja arī vāja," sacīja Saskaņas līderis Jānis Urbanovičs, kura kā opozicionāra pozīciju var saprast. Taču ir bijušas valdības, kurām Saskaņa nereti ir izlīdzējusi, ja vien ar to parunā "kā vīrs ar vīru".
Iepriekšējās Saeimās tāds vīrs, kurš koordinēja valdības un Saeimas sadarbību, bija Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, kurš prata nomenedžēt valdības lēmumu "izdzīšanu" caur Saeimu, pateicoties savām komunikācijas spējām un tam, ka viņu kā sarunu partneri uztvēra nopietni gan partneri, gan opozīcijas līderi. Šajā Saeimā viņš sēž Vienotības frakcijā, bet vairs nav partijas biedrs un neko nevar palīdzēt. Iemesls ir zināmie vairāki balsu pirkšanas gadījumi Saeimas vēlēšanās par labu Zaķim. Iespējams, arī tāpēc valdībai vairs tā nevedās darbi, jo tai Saeimā nebija cilvēka, kurš uzturētu saikni starp valdību un parlamentu.
Ar lūgumu palūkoties uz Straujumas valdību vēl pirms paziņojuma par tās demisiju SestDiena vērsās pie bijušā Tautas partijas politiķa Gundara Bērziņa, kurš strādā savā zemnieku saimniecībā Krustpils novadā. Viņa kā eksperta izvēli noteica vairāki iemesli. Bērziņš bija viens no cilvēkiem, kas veidoja agrāk spēcīgās Tautas partijas (TP) stratēģiju. Viņš bija ne tikai ministrs, bet arī Saeimas frakcijas vadītājs TP valdībai grūtā laikā, kad tā novērtēja spēcīga frakcijas vadītāja nozīmi.
Bērziņš bija arī viens no tiem, kurš 90. gadu otrajā pusē veidoja Tautas partiju un testēja potenciālos tās biedrus. TP pirmajā iesaukumā šo konkursu izturēja arī Straujuma, taču nevis kā politiķe, bet gan – kā ierēdne. "Laimdota ir kompetenta, droša, nepieņems lēmumus, par kuriem būs šaubas. Ļoti piemērota ierēdņa darbam, bet viņas "bizness» nav politika," uzskata Bērziņš. Vienotības un agrākās Tautas partijas liktenī Gundars Bērziņš saskata vairākas līdzības. Arī TP pienāca brīdis, kad intelektuālais potenciāls bijis nepietiekams valdošajai partijai, un tā vairs nav spējusi izlēmīgi, drosmīgi rīkoties un vienlaicīgi tikt galā ar politiskajiem oponentiem. "Vienotība tagad ir slazdā, tā ir novājināta un smok nost," uzskata Bērziņš. Vispirms jau tāpēc, ka tai nav spēcīgu līderu un stipru ministru.
Ja Bērziņam būtu jāizvēlas piemērotākais premjera kandidāts no Vienotības, viņš nosauktu Āboltiņu, bet tikai kā premjeri šādai saspringtai situācijai, jo viņa esot drosmīga, profesionāla un spējīga pieņemt lēmumus. "Taču viņai nav sabiedrības uzticības, un Solvita ir rietoša politiķe. Viņa varētu būt premjere, bet tas ne pašai, ne Vienotībai nenāktu par labu," uzskata Bērziņš.
Visu rakstu lasiet šīsnedēļas žurnālā Sestdiena!