Kā to izdarīt, es diemžēl neuzņemos teikt – sarunas gaitā vairākkārt uzsvēris, ka būt cilvēkam nozīmē dzīvot savu dzīvi un būt noderīgam citiem, nevis ļauties izmantošanai, piebilst Ābrams Kleckins. 11. oktobrī Kleckinam paliek 87 gadi. Sabiedrības svaigākā atmiņā ir viņa darbība Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja amatā 2007.–2012. gadā, bet Kleckins kā Latvijas Universitātes mācībspēks ir neaizmirstams pasniedzējs visiem tiem žurnālistikas studentiem, kas klausījušies viņa lekcijas un diskutējuši semināros. Pavisam fundamentāls ir Kleckina devums Latvijas dokumentālā kino attīstībā, viņš tiek dēvēts par vienu no spilgtākajiem slavenās Rīgas dokumentālā kino skolas teorētiķiem un popularizētājiem pasaulē. Kad 2018. gadā Kleckins kopā ar savu laikabiedru, otru kino kritiķi un teorētiķi Mihailu Savisko saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu, apbalvojuma pamatojums bija: Latvijas dokumentālā kino teorētiskās bāzes veidošana un ilgstošs izglītojošs darbs filmu mākslā, abu devumā kā būtiskāko izceļot 1977. gadā noformulēto Rīgas dokumentālā kino skolas jēdzienu, ar ko Latvija ir starptautiski pazīstama. Kleckina un Savisko ieguldījums sabiedrības, īpaši jaunatnes un studentu, izglītošanā, kino izpratnes, uztveres un skatīšanās kultūras veicināšanā ir vērtējams kā unikāls, teikts balvas pamatojumā: "Abi publicējuši vairākus simtus rakstu par filmām, to veidotājiem un filmās skartajām problēmām, veicinot cilvēku iesaistīšanos diskusijās. Ābrama Kleckina darbība ir ievērojama arī līdz šim maz attīstītās pētniecības jomās – mākslas procesu uztveres psiholoģijā un masu komunikācijas teorijas saistībā ar kino. Viņš ir vairāku kino teorijas grāmatu un rakstu krājumu autors, lasījis lekcijas pirms filmu seansiem, tai skaitā arī skolās." Pēdējo varu apliecināt pats no savas vidusskolnieka pieredzes 70. gadu vidū, kad dzirdētais Kleckina filmas skaidrojums ļāva zaļknābim pavisam citām acīm paskatīties uz tikko redzētu un šķietami nesaprotamu kinorežisora Andreja Tarkovska šedevru.
Jau pagājušā gadsimta 60. gados, strādājot laikrakstā Padomju Jaunatne, Ābrams Kleckins (tolaik pazīstams kā Kļockins – tāds uzvārda variants bija radies, tulkojot to atpakaļ no krievu valodas) bija viens no Jaunatnes kino klubu kustības dibinātājiem, kas vēlāk uzņēmās kinodokumentālistu radošās izpausmes aizsargfunkcijas. Viņa veidotie pārskati profesionāli izvērtēja dokumentālā kino nozares pārstāvju darbu un vienlaikus kalpoja ne tikai par ceļvedi un popularizētāju šai svaigi formulētajai mākslas formai, bet arī savā ziņā par aizsargu pret padomju režīma ideoloģisko cenzūru. Kā tagad atceras Kleckins, tajos laikos netrūka no PSRS iebraukušu biedru, kuri uzstāja, ka kinomākslai jābūt "pareizai", jārāda tikai padomju dzīves augšupeja. Kleckina raksti ļāva, tā sakot, šos idejiskos cietpaurus nolikt uz paralēlajām sliedēm, lai nebrauc virsū Latvijas kinodokumentālistu radošajiem centieniem patiesības meklējumos.
Kleckins arī palīdzēja izveidot Rīgas filmu doktora studiju programmu, kas Kleckinsvēlāk kļuva populāra visas bijušās Padomju Savienības teritorijā un joprojām kalpo par iedvesmas avotu teorētiķiem. 70. gados Kleckins un Miks Savisko kopā ar režisoru Ivaru Selecki un citiem kolēģiem dibināja Eiropas dokumentālā kino simpozijus, kuri notika 30 gadu garumā Mellužos un Rīgā, pulcējot kinodokumentālistus un filmu programmas no Eiropas, ASV un citām valstīm. Šie simpoziji bija fundamentāli nozīmīgi Eiropas un pasaules dokumentālā kino analīzes un teorijas attīstībā, Latvijas kino dokumentālistu radošajā izaugsmē un starptautisko kontaktu veidošanā. Kopš 1977. gada Ābrams Kleckins bija arī simpoziju zinātniskais vadītājs. Tajā gadā viņš arī uzrakstīja teorētisku rakstu Rīgas skolas ģenēze, kuru portāls Kinoraksti.lv nosaucis par visslavenāko kinoteorijas tekstu Latvijas kinovēsturē, kurš turklāt nav novecojis daudzas desmitgades pēc tā uzrakstīšanas. "Teksta unikalitāte atrodama faktā, ka tas ir faktiski pirmais nopietnais mēģinājums teorētiski pamatot un novērtēt Rīgas kinodokumentālistu intuitīvos mākslinieciskos meklējumus kopš 20. gadsimta 60. gadu sākuma, kad, kā tagad zinām, piedzima Latvijas dokumentālā kino "jaunais vilnis"."
Kāda tad bija situācija, kurā šis teksts savulaik tika radīts? Kinoraksti.lv: "70. gadu vidū Latvijas dokumentālais kino jau gadus piecpadsmit dzīvoja savu jauno dzīvi, kas aizsākās 60. gadu sākumā un tagad pazīstama kā "poētiskā dokumentālā kino skola" vai "Rīgas stils". Filmu autoriem bija uzkrājusies pieredze un meistarība, liela daļa no šajos gados uzņemtajām filmām šobrīd ietilpst Latvijas dokumentālā kino zelta fondā, taču šai jaunajai tendencei nebija nekādas teorētiskās bāzes. Turklāt pēc pirmo krāču pārvarēšanas turpmākie mākslinieciskie meklējumi noritēja labvēlīgā gaisotnē, kas radīja zināmu inerci un rutīnu; mainījās dokumentālisti nobrieda lēmumam sarīkot starptautisku zinātnisku konferenci, kurā tiktu vērtēta un analizēta Latvijas dokumentālā kino pagātne un tagadne, lai būtu skaidrāk saprotams, kurā virzienā soļot uz nākotni.
Tā kā uz konferenci tika aicināti dokumentālā kino teorētiķi un praktiķi no visām toreizējās Padomju Savienības republikām un dažām sociālistiskajām valstīm, tika nolemts viesus iepazīstināt ar Latvijas kinomākslu, demonstrējot pēdējo 15 gadu labāko filmu izlasi, kurā tika iekļautas 19 filmas un vairāki kinožurnāli. Savukārt konferences teorētisko sadaļu nolēma atklāt ar programmatisku referātu, kas konceptuāli apkopotu un izvērtētu retrospektīvā redzēto Latvijas dokumentālā kino attīstības ceļu.
Nevienam nebija šaubu, ka šis referāts jāuztic Ābramam Kleckinam – tolaik spilgtākajam Latvijas dokumentālā kino speciālistam, kurš jau gadus desmit bija aktīvi strādājis kinoteorijas laukā gan presē, gan dokumentālistu vidē.
Kleckins tādu referātu arī sagatavoja, un konferences viesi tādējādi piedzīvoja divus spožus pārsteigumus – gan Latvijas filmu skati, kurā bija apkopoti tik daudzi spēcīgi darbi, gan šo Kleckina referātu, kas apliecināja nopietnu analītisku dziļumu un uzdeva toni visām turpmākajām diskusijām. Tieši atklāšanas referāta nopelns ir fakts, ka visi klātesošie novērtēja šādas teorētiskas analīzes nepieciešamību un vienreizējā konference kļuva par aizsākumu regulārām dokumentālistu biennālēm, kas ar laiku ieguva nosaukumu Eiropas dokumentālā kino simpoziji un turpinājās līdz pat 2007. gadam."
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 16. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!