Pret falšumu. Saruna ar režisoru Ģirtu Šoli

Ja atkāpjas laikā vēl pirms tam, jāatgādina, ka iepriekšējais leļļinieku kurss absolvēja 2005. gadā – to pabeidza arī jaunā kursa vadītājs Šolis. Toreiz štatā Leļļu teātrī no visa kursa paņēma sešus jaunos aktierus, no tiem pašlaik teātrī palikuši divi. Vēl pirms nepilniem piecpadsmit gadiem Šolis kopā ar radošajiem līdzbiedriem režisoru Mārci Lāci, dramaturgu Andri Kalnozolu, aktieri Gintu Širmeli-Širmani izveidoja trupu Umka.lv – tam laikam inovatīvu leļļu un objektu teātra valodu. 

Tagad Šolis kopā ar studentiem iestudējis izrādi Brīvības garša. Objektu teātra metodē veidotais darbs pirmizrādi piedzīvoja 13. jūnijā Dirty Deal Teatro (DDT), un tas tapis kā diplomdarbu cikla noslēdzošais darbs.

Kad tiekos ar Šoli, vēl rit izrādes mēģinājumi. Uz mākslinieces Ievas Kauliņas veidotās izrādes Brīvības garša afišas redzami divi leļļbēbji, kuri saskandina glāzītes. Par brīvības garšām – tā izrādi tematiski raksturo pats Šolis. Viņa režijā jaunie aktieri – Elizabete Skrastiņa, Matīss Budovskis, Mārtiņš Gailis, Agris Krapivņickis, Matīss Millers, Jēkabs Reinis un Māris Skrodis – ar objektiem un lellēm izspēlēs četrus dažāda vecuma un paaudžu cilvēku stāstus par reibuma filozofisko pusi.

Šolis ir pragmatisks un asi kritisks – viņaprāt, nepieciešama ne tikai aktieru izglītības restrukturizācija un iesīkstējušo teātru pārvaldes struktūras maiņa, bet maināms arī tas, ko pieaugušie saprot ar jēdzieniem "bērnu izrāde" vai "jauniešu teātris". Jaunākajiem skatītājiem saprotama, intelektu neievainojoša un atjautīga saruna teātra valodā – tādu Šolis redz modernu leļļu teātri Latvijā. "Ja leļļu izrādēs nebūs intelekta, zemteksta vai radošuma, būs tāds falšs rezultāts," secina režisors. Pret falšumu viņš sarunā iestājas vēl vairākkārt.

Kādas pārdomas šodien, diendienā esot līdzās leļļu kursa studentiem, tikpat kā absolventiem?

Kopā esam pavadījuši trīs gadus – kā mācībspēks tiku piesaistīts otrajā kursā. Iepriekš man bija iespēja piedalīties kursa atlasē. Iesākumā kursa vadītāji bija pedagogi Jānis Siliņš un Vija Blūzma, un tolaik tika uzņemti nepilni 20 studenti. Drīz vien, pirmajā kursā, daļa saprata, ka ir tūkstošiem citu labu profesiju. Tomēr daļa palika – tie, kuri jūt personīgu atbildību par savu darbu, ir nonākuši līdz galam.

Objektu teātra izrāde Brīvības garša savā ziņā ir intensīvās kopā būšanas un mācību posma pieturzīme. Visai halucinogēna, spirtota un apreibināšanās kultūrā iemērkta – kāpēc šādas "brīvības"?

Tematika par iekšējo brīvību briedusi vairākus gadus. Ar Elmāru Seņkovu runāju par brīvības izpausmēm, piemēram, kāpēc cilvēki tiecas apreibināties un sasniegt citus apvāršņus. Visai nenopietnā sarunā uztaustījām Alvja Hermaņa Latviešu stāstu ciklu, kura pamatā ir dažādi vērojumi par cilvēkiem un to raksturiem. Tomēr šiem stāstiem ir skats uz aizejošo. Izrādē Brīvības garša mūs interesē šodienas cilvēka meklējumi – tas, kas iekustina veikt radošos eksperimentus un pārkāpt, varbūt pat izkāpt no sevis. Atlasi izturējuši četri stāsti. Mēs apzināti neminam šo stāstu varoņu vārdus – paaudzes un vecuma piederība ir sajaukta. Tas tiek panākts ar lellēm.

Ar ko šie jaunieši iezīmējas ne tikai teātra kontekstā, bet arī kā jaunā paaudze, saujiņa sabiedrības?

Katrā kursā iekšējā ķīmija ir atšķirīga – te būtu jāizceļ arī harisma, bet tajā pašā laikā kurss ir saliedēts, tas savstarpējās attiecībās ir brīvs. Katrs cilvēks pēc savas būtības ir teātris. Šad un tad vērojamas disciplīnas problēmas – reizēm jāpievelk groži un jāatgādina, ka es te cenšos kaut ko vadīt un būtu nepieciešams koncentrēties. (Smejas.)

Bet, no otras puses, gandarījumu rada tas, ko viņi vēlas darīt. Esences formā esmu apkopojis to, ko vairāku gadu garumā esmu apguvis Umka.lv, strādājot ar brīvajiem aģentiem neatkarīgajos projektos un veidojot izrādes repertuārteātros. Vēlos, lai viņi pakāpeniski, izmantojot citu doto pieredzi, sevi realizētu. Allaž esmu sacījis, ka būšu tepat blakus, palīdzēšu un sniegšu padomu. Kaut vai jautājumos par honorāriem un izrāžu izmaksām.

Absolvējošā leļļu kursa amplitūda ir plaša. Tādu to pieprasa mūsdienu ekonomiskā situācija, ne tā?

Mūsdienu aktierim ir jābūt gana elastīgam, jāpiedāvā bagātīga instrumentu bagāža. Latvijā leļļu skolas nav, tāpēc aktieri tiek sagatavoti uz dramatiskā teātra bāzes. Bet arī pats dramatiskais teātris vienas skolas ietvaros ir gana plašs – atšķiras leksika, termini un metodes. Iestājos par to, lai students izzinātu dažādas formas un gūtu maksimāli plašu pieredzi. Tad arī izkristalizēsies viņa personīgā interese – vai tas būs Staņislavskis, Čehovs vai leļļu tehnikas. Formāts, kurā viņš varēs pilnvērtīgi izpausties. Ja visas šīs kvalitātes izdodas ielikt, mēs izaudzinām patstāvīgus māksliniekus ar savu iekšējo radošo brīvību. Tā arī ir tā modernā stabilitāte.

Gruzdovs pēc diplomdarba Dzīvnieku ferma (2019) teica, ka jaunajiem vajag ticēt. Uz tiem jāpaļaujas. Trešajā kursā sapratu, ka jūtama pašatdeve. Allaž sanācis būt starp jaunākiem cilvēkiem – arī savā kursā es biju mazliet vecāks. 

Mani patiešām uzlādē jauno cilvēku enerģija. Tas ir tāpat kā mazam bērnam – viņam vēl nav aizspriedumu un kompleksu. Tāpēc arī vēlos šo kursu saturēt kopā, jo ar to varētu izveidot foršu teātri.

Šis kurss tika mērķtiecīgi veidots kā solis Leļļu teātra modernizācijā. Martā Leļļu teātris paziņoja, ka spēs nodrošināt štata vietu tikai četriem absolventiem. Kā tu redzi šo jauniešu nākotni?

Jau kādu laiku esmu prom no Leļļu teātra un no malas varu paskatīties uz notikušo. Šķiet, formāli viss notika: teātrim vajadzēja jaunus aktierus, un jaunieši tika uzņemti. Tomēr direktors Vilnis Beķeris otro reizi kāpj uz tiem pašiem grābekļiem. Mūsu starpā fundamentāli atšķiras izpratne par to, kas ir teātris. Vēlējos aizstāt, manuprāt, iestagnējušo komercpieeju ar ko progresīvāku.

Uzskatu, ka teātris var būt sociāli aktīvs, moderns, inovatīvs un tajā pašā laikā arī pelnīt. Jābūt zemtekstam un misijas apziņai par to, ko mēs stāstām izrādēs un kādu intelektuālo pārtiku mēs dodam skatītājiem, bērniem. Bērnu kultūrā ienāk jauni mediji, kas tikai rada uzmanības konkurenci. Ja mēs ar bērniem un jauniešiem nerunāsim viņu valodā, nevarēs rasties vienota sapratne. Ja leļļu izrādēs nebūs intelekta, zemteksta vai radošuma, būs tāds falšs rezultāts.

Centieni saglabāt iepriekšējo stāvokli: lai mainās visi citi, bet mēs ne?

Domāju, ka tā ir paaudžu domāšanas atšķirība. Ceturtā kursa beigās sākas šūme un pārmaiņu darbību imitācijas. Četri gadi ir pietiekams laiks, lai konsekventi īstenotu restrukturizāciju teātra vidē. Sastāva atjaunošana ir normāla parādība jebkurā teātrī – protams, piegājieni ir dažādi. Neatbalstu to, ka jāatlaiž visi. Situācija Leļļu teātrī man liekas kritiska – formāli raugoties, tagad ir mazliet vairāk nekā 20 štata aktieru, kuri ir sadalīti uz pusēm. Lielākā slodze ir latviešu trupai, bet krievu trupa, kura, neskatoties uz maniem centieniem to piejaucēt, iesaistīt plašāka spektra iestudējumos, palika, kur tā ir.