Vienas zvaigznes daudzās dzīves

Vēl pavisam nesen, martā, kinotiešraidē no Vīnes Valsts operas varējām baudīt dziedātājas sniegumu Rudžēro Leonkavallo operas Pajaci iestudējumā, kurā Neda bija viņas kārtējā jaunā loma. Pēc tam paspējusi sniegt solokoncertus Maskavā un Parīzē un piedalīties Fabio Luizi diriģētajā Gustava Mālera Ceturtās simfonijas izpildījumā Florences jaunajā opernamā festivālā Florences maijs. Šosvētdien, 2. jūnijā, Dzintaru Mazajā koncertzālē viņa pirmoreiz uzstāsies jaunā radošā duetā – kopā ar pianistu Andreju Osokinu. Viņi iedziļinājušies leģendārā krievu komponista, pianista Sergeja Rahmaņinova mūzikas pasaulē. Jaunā latviešu mūziķu dueta pirmais koncertiznāciens radošu turpinājumu piedzīvos saistībā arī ar jauno skaņu ierakstu kompāniju Prima Classic, kuru dziedātāja pērn izveidojusi kopā ar savu vīru pieredzējušo skaņu režisoru Edgardo Vertanesjanu.

Šīs kompānijas pirmais izdevums – Marinas Rebekas soloalbums Spirito – nāca klajā pērn novembrī un ir izpelnījies augstu novērtējumu pasaules profesionālajos mūzikas izdevumos. Veidojot Spirito, dziedātāja veikusi apjomīgu pētniecisko darbu, meklējot oriģinālus manuskriptus, kuros rodamas pašu komponistu pirmās ieceres un idejas. Sekojot laikmeta un belcanto stila tradīcijām, viņa pati arī rakstījusi virtuozās vokālās variācijas. Albumā kopā ar Marinu Rebeku muzicē Palermo operteātra Teatro Massimo koris, orķestris un diriģents Jaders Binjamīni. Jau tapuši arī citi ieraksti, kuri drīz nāks klajā Rebekas un Vertanesjana izveidotajā izdevniecībā. To vidū ir afroamerikāņu tenora, Plasido Domingo konkursa laureāta Levija Sekgapanes soloalbums, kura prezentācija notiks šovasar Zalcburgas festivālā. Šajā festivālā kārtējo reizi skanēs arī Marinas Rebekas balss – šoreiz Amēlijas lomā Džuzepes Verdi operā Simons Bokanegra. Šo Verdi operas varoni viņa rudenī atveidos arī Vīnes Valsts operā, kurā ir viena no pieciem šajā sezonā dominējošajiem dziedoņiem. Vēl šogad Vīnē viņa atgriezīsies arī Tatjanas lomā Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins, savukārt Tulūzas Kapitolija teātrī atveidos vienu no savām visspožākajām un visvairāk saviļņojošajām belcanto vokālajām partijām – titulvaroni Vinčenco Bellīni operā Norma –, kurā dziedātāju sagaidīs arī Hamburgas operas publika. Kad Marinu Rebeku atkal dzirdēsim Latvijas Nacionālajā operā vai uz mūsu simfoniskās mūzikas skatuvēm, pagaidām nav zināms.

Izcilu pianistu pasaulē ir daudz. Kāpēc tavs skatiens apstājās pie Andreja Osokina? Un kāpēc tieši Rahmaņinova mūzika?

Ir vairāki iemesli. Es ļoti mīlu viņu kā pianistu. Protams, arī viņa tēti un brāli, visu Osokinu pianistu dinastiju. Mani interesēja sadarbība nevis ar koncertmeistaru pavadītāju, bet ar pianistu, jo viņam ir cits redzējums. Jā, tas varētu būt sarežģītāk, bet man tas ir ļoti interesanti. Šis nebūs Marinas Rebekas solokoncerts. Esam duets, kurā abi esam līdzvērtīgi (Andrejam šajā programmā ir arī soloskaņdarbi, Rahmaņinova prelūdijas). Es arī ļoti gribēju, lai mēs abi būtu no Latvijas. Lai būtu divi solisti no Latvijas. Būtiskas ir arī mūsu krievu saknes un tas, ka izjūtam šo mūziku. Vienkārši radās tāda ideja, un tagad mēs to izmēģinām.

Kad piedāvāju Andrejam sadarbību, man bija skaidrs, ka tādas klases pianistam nevar piedāvāt kaut ko vienkāršu. Vajadzēja mūziku, kurā mēs abi varam parādīt savas spējas. Šajā ziņā Rahmaņinovs – tas ir ideāli! Klavieru partija ir tik ļoti sarežģīta un absolūti savijas kopā ar vokālo partiju. Otrām kārtām man personīgi tas bija izaicinājums, jo šajā programmā ir gan liriskas romances vieglai augstajai balsij, gan dramatiskas dziesmas. Šādi kontrasti cieši blakus ir ļoti liels izaicinājums balsij. Tas ir grūtāk, nekā nodziedāt operu. Psiholoģiski ir ļoti sarežģīti pāris minūtēs uzburt stāstu, atmosfēru, veselu pasauli. Tas ir sarežģīti, jo tu vienā vakarā izdzīvo vairākas dzīves. Vokāli pilnīgi dažādi. Arī pianistam ir grūti atrast tik daudz krāsu un noskaņu.

Rahmaņinovs ir ļoti interesants un dažāds, un to mūsu koncertā ļoti labi varēs dzirdēt. Pārsvarā visi pazīst tikai dažas vispopulārākās Rahmaņinova romances – Pavasara ūdeņi, Ceriņi, Nedziedi, skaistule!, Cik man sāpīgi (Kak mņe boļno) –, bet mazāk zina viņa vēlīnos vokālos opusus. Tā ir ļoti sarežģīta mūzika gan diapazona, gan krāsu un faktūras ziņā, un man ļoti patīk, kā vokālā un klavieru partija savijas kopā.

Andrejs saka, ka klavierēm "jādzied", jātiecas pēc skaistai, izcilai balsij raksturīgā plūduma.

Jā, viņa klavieres dzied. Tieši klavierēs skan skaistules dziesma, bet man jau ir reakcija uz to. Slavenajā Vokalīzē man nav neviena vārda, un katrs atkārtojums ir citādāks. Ir tik daudz pateikts, bet Andrejam ir katru reizi no jauna jāsajūt mana vokālā elpošana. Mums tas ir visīstākais treniņš uz jušanu: kā mēs viens otru sajūtam.

Tomēr kopā jūs saveda nejaušība?

Mūs saveda kopā Ilze Strenga, kura par mums abiem veidoja televīzijas filmas. Filmu prezentācijas notika vienā vakarā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Pēc tam tikāmies pasākumā Nacionālajā mākslas muzejā, bet pirmoreiz kopā muzicējām Londonā, BBC raidījumā, kas bija veltīts manas jaunās ierakstu kompānijas pirmajam izdevumam – manam soloalbumam Spirito. Ar koncertu Dzintaru koncertzālē mūsu sadarbība nebeigsies. Domājam par ierakstu un nākamsezon uzstāsimies Cēsu koncertzālē.

Atpūta atkal jāatliek?

Tūlīt pēc koncerta Dzintaros kopā ar meitu divas nedēļas pavadīšu Grieķijā. Jūra un baseini, ko vēl vajag? Atgriezīsimies uz Līgo svētkiem. Protams, vēl ir jāpiestrādā jau pie šogad iepriekš veiktajiem ierakstiem, kuri Prima Classic nāks klajā šogad un nākamgad. Zalcburgas festivālā 2. augustā prezentēsim afrikāņu tenora Levija Sekgapanes CD. Viņš ir Plasido Domingo konkursa pirmās vietas laureāts, dziedājis arī operas Dons Paskvāle iestudējumā Latvijas Nacionālajā operā. Šis ir Rosīni mūzikas albums ar Bavārijas radio orķestri un diriģentu Džakomo Sagripanti. Nākamais disks būs Rīgā ierakstītā Traviata.

Tu esi pirmā un līdz šim vienīgā man zināmā dziedātāja, kura izveidojusi pati savu ierakstu kompāniju.

Tāda es esmu otrā dziedātāja pasaulē. Pirmā savulaik bija pasaulslavenais slovāku soprāns Edīte Gruberova. Viņai bija līdzīga situācija: viņa gribēja ierakstīt Gaetāno Doniceti operu Marija Stjuarte. Lai gan viņa bija jau ļoti slavena, visas kompānijas atteica: nē, nē, tas nav interesanti. Tad viņa nolēma: ja jūs negribat, taisīšu savu – un izveidoja izdevniecību Nightingale Classics. Šī kompānija strādāja daudzus gadus, laida klajā daudzus ierakstus, un pati dziedātāja kļuva ļoti populāra. Vēlāk Gruberova ierakstu kompāniju pārdeva. Savu zīmolu veidoja arī Sesīlija Bartoli, taču Decca paspārnē. Šobrīd esmu vienīgā dziedātāja, kam ir pašai sava ierakstu kompānija.

Kāpēc izšķīries par šādu soli?

Mamma man bieži teikusi: nesities ar galvu pret durvīm, kuras ir ciet, bet skaties, kur tev atvērsies vēdlodziņš. Manā dzīvē tā noticis bieži: es centos, centos, bet nesanāca. Tad sapratu, ka acīmredzot tā vajadzēja. Piemēram, pats mana ceļa sākums Latvijā. Kā es raudāju, kad mani neuzņēma Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ļoti to pārdzīvoju: ko es darīšu?! Aizgāju uz Mediņiem (Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu – aut.) un no turienes tiku uz Itāliju mācīties tālāk. Atceros, cik ilgi meklēju vokālos pedagogus. Viena mani mācīja kā Tosku, bet otra – kā Nakts karalieni, līdz es pazaudēju balsi. Kad tas notika, abas novērsās: pati vainīga. Likās: beigas, viss pilnīgi pazaudēts. Man ir 25 gadi un nekā nav: karjeras nav, diploma, ģimenes un arī naudas nav. Strādāju par sekretāri. Tas bija visgrūtākais brīdis manā dzīvē. Toreiz sapratu, ka ne uz vienu nevaru paļauties. Tikai uz sevi. Sāku visu no jauna un pati uzbūvēju visu, kas man tagad ir.

Līdzīgi iznāca arī ar ierakstiem. Pirmo ierakstu es iedevu EMI Classics. Viņi paņēma ierakstu, par kuru pilnīgi visu biju samaksājusi pati, un četrus gadus neko nemaksāja par pārdošanu – kamēr neteicu, ka iešu pie advokāta. Pie kvalitātes, protams, nevarēju strādāt, jo viņi piedāvāja tikai vienu rediģēšanu. Kad man pirmoreiz atsūtīja ierakstu, biju neizpratnē, kur pazudis viss tas, ko es ar balsi darīju?! Kur mani piano? Kur nianses? No tā visa nekā nebija.