Lai parunātu par dūdu mūzikas tradīcijām, kuras XIX gadsimta beigās Latvijā nopietni sāka apdraudēt ermoņikas, aicinu uz interviju Auļu dalībniekus Miku Čavartu un Kasparu Bārbalu, kuri aktīvi piedalās arī citās ar Latvijas etnomūziku saistītās aktivitātēs, bet viņi ierosina sarunā iesaistīt vēl divus savus cīņubiedrus - Normundu Vaivadu un Gati Indrēvicu.
Pirmoreiz rodoties vēlmei vai nepieciešamībai izteikties muzikāli, cilvēks ņem talkā visu, kas gadās pa rokai. Vai bungas un dūdas ir pirmie instrumenti, ko ar vēlmi patrokšņot izgatavojis cilvēks, kurš dzīvojis uz latviešu šobrīd apdzīvotās zemes?
Normunds Vaivads. Vēlme no kaut kā izvilināt ritmu un skaņu noteikti ir raksturīga jebkuram cilvēkam. Papildus materiālajām vēlmēm ir dvēseliski, garīgi noskaņojumi, un mūzika to visu palīdz gan apjaust, gan arī izpaust. Tagadējiem latviešiem jāpārkāpj mazvērtības kompleksa slieksnim, lai saprastu manu un pārējo Auļu puišu pārliecību, ka pirmlatvietis vai tie, kas te dzīvojuši, ir bijuši visnotaļ normāli cilvēki, kuri prata taisīt ne tikai bungas un dūdas, bet arī daudzas citas lietas. To zinātniski pierāda kaut vai šeit XVI gadsimtā pabijušo ceļotāju atstātās liecības par Latviju.
Kaspars Bārbals. Ja runā par evolūciju, es precīzi nezinu, kā enciklopēdijā rakstīts, bet, ja domā loģiski, bungas noteikti bija pirmās un tad nāca dažādi skaņu instrumenti. Pirmās droši vien bija kaut kādas pūšamās stabules, kas vēlāk pārtapa par mēlīšu instrumentiem, kurus pēc tam salika maisā, un iznāca dūdas. Tāds varētu būt tas ceļš.
N. V. Esmu Tūra Heijerdāla domas piekritējs, ka sabiedrība senos laikos nemaz nebija noslēgta, norobežota - notika aktīva komunikācija, un ar visām tām lietām, ko cilvēki atzina par labām esam, viņi aktīvi mainījās. Cilvēki te nedzīvoja kā mucā un pa spundi baroti - viņi gan paši kaut ko uzlaboja, gan pārņēma visu, kas bija apkārtnē.
Kur jūs ņemat instrumentus? Izgatavojat paši, savācat kaut kur pa pasauli?
K. B. Uzsvars ir uz akustiskiem vietējās izcelsmes instrumentiem. Pamatā tie ir meistaru izgatavoti tepat Latvijā, un mēs - cits vairāk, cits mazāk - esam tajā procesā mēģinājuši iesaistīties, bet tas nemaz nav tik viegli - uztaisīt mūzikas instrumentu, lai tas labi skanētu. It īpaši tautiskajā mūzikā - ir jāmāk dvēseli ielikt iekšā.
Vai ir daudz meistaru, kas var izgatavot dūdas? Vai viņi savu prasmi nodod arī jaunākiem cilvēkiem?
K. B. Kādreiz laba prakse bija Mārim Jansonam, kas pētīja, kādas dūdas ir bijušas dažādos Latvijas reģionos, un tad rīkoja nometnes, kur jaunieši varēja nākt kopā un veikt šo procesu - dabūt jau sagatavotas mēlītes, sasiet to visu maisā, dabūt instrumentu skanošu un apgūt nelielu vēstures kursu. Acīmredzot viņam bija doma izaudzināt meistaru paaudzi, bet, cik zinu, tad tā pa īstam no viņiem nav neviens dūdu meistars iznācis. Latvijā pašlaik nopietns meistars ir palicis tikai viens - Eduards Klints, kas arī Vilkos spēlē un dzied. Māris ir aizbraucis uz ārzemēm, un paši mēs ņemamies, kā nu mākam.
N. V. Ja runā par tradicionālām vai netradicionālām dūdām, Mārim Jansonam bija tāda attieksme, ka viņš vairāk mēģināja izprast principus, nevis akli kopēt un iesīkstēt nežēlīgā autentiskumā. Viņam patika būt arī radošam un kaut ko attīstīt. Varbūt jāvienojas par terminoloģiju, kas ir tradicionālās dūdas, - tikai tās, kas ir kopijas, vai tās, kas ir gatavotas Latvijā, un tās spēlē šīs zemes iedzīvotāji ar savu šodienas izpratni.
K. B. Baigi grūti ir dūdas rekonstruēt tieši tādas, kādas tās agrāk bijušas Latvijā, jo muzejos ir saglabājušies eksponāti, bet tiem trūkst tāda svarīga elementa kā mēlītes. Līdz ar to nākas skatīties, kā tās bijušas gatavotas kaimiņu tautām. Ja skatās, kā dūdas radušās un ieceļojušas Latvijā, tām visām izcelsmes punkts vairāk vai mazāk ir bijis viens, bet tās attīstījušās dažādi pa reģioniem. Latvijā pamatā ir bijušas vienpusējās mēlītes, kas ir ar zemāku skanējumu, nevis spiedzošas, kādas vairāk raksturīgas dienvidu tautām. Mums visiem pārsvarā ir Māra dūdas - zināmā mērā esam tādi kā viņa meklējumu un eksperimentu upuri, izņemot Lēnu, kurai ir igauņu dūdas. Lai arī Māris skatījies vairāk uz Viduseiropu - Franciju vai Vāciju -, tomēr skaņa ir iznākusi citāda, un ar to, kā mēs spēlējam, iegūstam diezgan unikālu, atšķirīgu skanējumu nekā citas dūdu grupas pasaulē - gan viduslaiku, gan īru, gan skotu grupas.
Tas, kādas skaņas cilvēks meklē, atkarīgs arī no ģeogrāfiski klimatiskajiem apstākļiem?
N. V. No vienas puses, tas ir tīri tehniski - dubultmēlīte skan citādi, bet, no otras puses, tas varētu būt arī tradīcijas iespaids. Ja paskatās Itālijas un Spānijas dūdas, tās ir spiedzošas, un savā ziņā var vilkt paralēles arī ar viņu aktīvo dzīvesveidu.
Gatis Indrēvics. Man ir iznācis padzīvot diezgan labu laiku Austrumos, un, salīdzinot šejienes un turienes kultūru un visu apkārtējo skaņu pasauli, tā ir daudz spalgāka. Lai izteiktu savu muzikālo vēlmi, savu domu, instrumentam bija jābūt daudz spēcīgākam, lai spētu visu to troksni pārkliegt un savu vēstījumu nodot. Mēs, ziemeļu tautas, esam salīdzinoši klusāki un mierīgāki cilvēki, un arī mūsu mūzikas instrumenti ir ar piezemētāku, dobjāku skanējumu.
K. B. Tomēr nevar arī pa reģioniem skaidri nodalīt, jo, piemēram, Britu salās ir bijušas kara dūdas, kas ir ļoti skaļas, jo vajag, lai tās dzird ar bungām kopā, un galma dūdas, kas ir klusas un maigas, lai netraucētu cilvēkiem atpūsties.
Mikus Čavarts. Tādas ir bijušas arī citur Eiropā - vēsturiskajā attīstībā dūdas kā instruments evolucionēja ne tikai tautas, bet arī Rietumeiropas augstmaņu istabas jeb kamermūzikā ar plēšiņām, kas rada tādas dūdojošas skaņas.
Jūs daudz koncertējat ārzemēs. Kā publika jūs uzņem?
K. B. Esam bijuši pietiekami daudzās valstīs, lai saprastu, ka tā ir starptautiska lieta, bet, lai cilvēki mūs atpazītu un pirktu ierakstus, jāspēlē vēl daudz vairāk.
N. V. Viena lieta ir, ko kāds kritiķis uzskata par kvalitatīvu mūziku, mēģinot atrast kaut kādus rāmjus, kuros tā mūzika ielien iekšā. Otra ir radošs moments, kad cilvēki ar radošu degsmi dara lietas, kas viņiem patīk. Trešā ir komercijas likumi. Tās visas trīs reizēm saiet kopā, reizēm ne. Varbūt mēs varētu nobliezt kādu šlāgeri Oktoberfestā un kļūt ļoti populāri?
M. Č. Mums, Latvijas grupām, pie tā neatlaidīgi jāstrādā, jo Baltija savā ziņā ir baltais plankums pasaules un arī Eiropas tirgum. Nav tā, ka viņi atplestām rokām ņemtu visu pretī, jo mūziķu, kas spēlē, pietiek. Mums jābūt atpazīstamiem un jāpiedāvā sevi visos viedos, un kādā brīdī jau tas nostrādās. Tas ir gadu jautājums un nenotiek uzreiz.
K. B. Tieši šosestdien grupai būs astoņi gadi - atzīmēsim tieši Liepājā, kur notika arī pirmā mūsu uzstāšanās. Šis laiks ir bijis vērtīgs - var ļoti labi izjust, ko nozīmē tas, ka grupa ir ilgāku laiku kopā, sastāvs ir stabils un tās vērtības, uz kurām tu tiecies, laika gaitā ir nostiprinātas. Tu pasper kādu solīti, un liekas, ka nekur tālu neesi ticis, bet pasper solīti atpakaļ, un tikai tad saproti, ka tas solītis nemaz nav bijis tik maziņš. Tāda neliela nianse - šajā turnejā mums ir divu daļu koncerts, gandrīz divas stundas garš, kurā mums ir sava skaņa un gaisma, sava koncepcija tam visam. Un, kad pēc tāda koncerta ir laba sajūta, tad saproti, ka ir kaut kāda jēga to darīt.
N. V. Tas, uz ko es visvairāk aicinātu Latvijas iedzīvotājus, - vienmēr būt labā nozīmē pašpārliecinātiem un pašpietiekamiem, akli nekopēt klišejas, kaut kādas formas. Auļi izmanto pamatus, bez kuriem strādāt nevar, bet iekšā ir arī kaut kas oriģināls, par ko varam teikt, ka tas ir radīts Latvijā.
G. I. Mēs nenorobežojamies no visa, kas notiek pasaulē, nedzīvojam ar klapītēm priekšā acīm, neko neredzot un nedzirdot. Pamācāmies, piemēram, kā apskaņot dūdas. Ilgu laiku tā bija milzīga problēma, bet Kasparam bija iespēja to redzēt, un tagad mēs to zinām un varam normāli spēlēt.
N. V. Es domāju pārliecību - paņem kaut ko no citiem, bet dari to tāpēc, ka tā gribi darīt, nevis tāpēc, ka kāds no malas ir pateicis, ka vajag tā un nekā citādi. Māki pateikt «jā», bet māki pateikt arī «nē» vai «vēlāk».
No tautas dziesmu klāsta iekļaujat repertuārā arī populārās, lai publika lec?
K. B. Tādu klasisko mums nav, ko māca skolā un mēdz dēvēt par Zelta fondu, kas nāk prātā katram latvietim. Ja nu vienīgi kāzās, kaut gan kāzās nemaz tik bieži neesam spēlējuši. Drīzāk bērēs.
N. V. Diskā Auļos mums ir skaista bēru melodija un klāt teksts, kas ir dzīve un kas ir nāve. Vienkārši normālas parādības dabā.
K. B. Nespekulējam uz tautasdziesmām kā uz hitiem, lai tauta pavilktos. Var būt kāds citāts, bet liela daļa ir pašu aranžējums.
G. I. Etnotranss taču vairāk ir vīzijas un domas lidojums, kas piesaistīts latvietības saknēm un sajūtām, bet pārējais ir brīva interpretācija par tēmu.
N. V. Mums ir viena skaista talkas dziesma, kuras nosaukums ir Sūdu dziesma. Normāla darba dziesma, kas ļauj vienotā ritmā visiem cilvēkiem darīt smagu darbu un dod pievienoto vērtību - spēju to arī padarīt. Lauku darbi taču kādreiz bija smagi, bet vajadzīgi. Mūzika atklāj dažādus cilvēku pieredzes slāņus, un katrs tajā atpazīst kaut ko citu - pirmā robežšķirtne bija, kad Kaspars ar Etnotransa ideju atnāca un atklājās, ko katram no Auļu dalībniekiem šī mūzika uzjundī, un to tad arī katrs lika no sevis klāt. Klausītājam tagad ir izvēle - viņš var pieturēties pie tā stāsta, ko mēs un Laima Muktupāvela viņam dodam, bet var arī asociēt mūziku ar jebko citu. Dodam impulsu, bet klausītājs netiek ielikts rāmjos un viņam tiek ļauts brīvs lidojums.
M. Č. Auļi pārsvarā ir instrumentāla mūzika, tomēr cilvēkam ir vajadzīga telpa. Satikāmies ar rakstnieci Laimu Muktupāvelu, un viņai, dzirdot tikai vienu dziesmu, uzreiz radās ideja, kas viņai tekstuāli saistījās ar vārdu «etnotranss». Tas bija tāds ļoti labs, spožs vārds, ko varējām piepildīt ar savu saturu, kas Latvijas kontekstā varētu iezīmēt jaunu stilu jeb virzienu.
N. V. Iļģiem bija postfolklora, mums ir etnotranss. Koncertā no skatuves ir redzams, kā kurš cilvēks to mūziku tver - pieaudzis cilvēks vairāk ar loģiku, vārdiem, dzirdi, redzi, bet mazi bērni - ar ķermeni, sevi neierobežojot un ļaujot sev būt iekšā tajā visā, jūtot, kā mēs spēlējam. Pieaugušais tomēr mēģina saprast, par ko tur ir runa, ar prātu palaiž vienu vai otru izjūtu slūžu vaļā. Laimai ir izdevies veikt lielu darbu, mēģinot izjust, kas mēs esam, kāda ir mūsu valoda, mūsu tendence, un iepīt savā tekstā to, kā Auļi varētu runāt.
Interesants bija jūsu gabals albumā Strāvoklis, kur daudzas grupas sacerēja dziesmas ar Raiņa vārdiem.
K. B. Kad Andris Indāns atsūtīja tekstu, kas viņam likās Auļiem piemērots, es uzreiz pilnībā sajutu, ka tas ļoti organiski saplūst ar mūsu mūziku. Tas notika tik dabiski, ka es pat nenodalu, vai tas ir Rainis vai tautasdziesma.
M. Č. Man gribas šodien sagraut mītus - mūsu mūzikai īstenībā nav sakara ar tautas mūziku. Etnomuzikoloģiski tur praktiski nekā nav. Ne mums ir saistība ar etnogrāfisko dziedāšanu, kāda mums ir piefiksēta, ne arī tā ir senās dūdu mūzikas rekonstrukcija. Tā mēs šodien izjūtam un izsakām sajūtas, izmantojot savu un mantoto pieredzi. Viss ir sakausējies, un, ja rodas iespaids, ka dzirdamais ir latvisks, tautisks un sens, tad viss kārtībā. Bet, ja sāksim pētīt…
N. V. Tāpat ar to dūdu izgatavošanu - mēs neielienam klasiskos kanonos, tāpēc visur rakstām, ka esam dūdu un bungu grupa Auļi, nevis tautas kopa jeb folkloras grupa.
G. I. Iedomājies, ja cilvēks XVI gadsimtā paņēma rokās dūdas, viņš neskatījās atpakaļ, bet mūzikā pauda savas tā laika sajūtas ar šo instrumentu. Mēs dzīvojam XXI gadsimtā un esam šā laika cilvēki, kas pauž savas sajūtas ar šiem instrumentiem. Tā ir pilnībā mūsdienīga mūzika - sauciet to par popmūziku, rokmūziku, heavy metal vai vienalga kā -, vienkārši tā ir mūzika.
N. V. Galu galā visa tautas mūzika, kas pierakstīta XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, jau arī ir interpretēta tajā klasiskajā izpratnē, kā tolaik to izprata muzikāli izglītotie cilvēki. Un nez vai šis pieraksts atspoguļo to, kā cilvēki toreiz spēlēja un dziedāja.