Vajadzīgi moderni medikamenti
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra onkoloģijas galvenais speciālists Jānis Eglītis skaidro, ka jaunākās paaudzes medikamentu izmantošana ārstēšanā ir īpaši būtiska visos gadījumos, taču tie nozīmīgi var palielināt dzīves ilgumu un kvalitāti gadījumos, kad slimniekam ir ielaista vēža stadija - trešā un ceturtā -, kad ir metastāzes, kā arī atsevišķu vēža veidu ārstēšanā, piemēram, pacientiem ar resnās un taisnās zarnas vēzi. «Būtu lieliski, ja divus trīs medikamentu kursus apmaksātu zāļu ražotājs un, ja ārstēšanas efekts tiek sasniegts, terapiju turpina kompensēt valsts. Jābūt konkrētai sistēmai, kas nosaka, kāda tad ir kvalitāte un vēlamais efekts un vai konkrētajā gadījumā tieši šis medikaments ir nepieciešams vai arī tā ir papildterapija. Jāatceras arī, ka efektivitāti nevar mērīt kā pilnīgu izveseļošanos - viss atkarīgs no pacienta veselības stāvokļa un paredzamajiem uzlabojumiem, kas saistīti ar konkrēto vēža veidu un stadiju,» skaidro J. Eglītis.
Piemēram, Nacionālais veselības dienests 12 mēnešu terapijai var piešķirt ne vairāk par aptuveni 14 000 eiro. Savukārt inovatīvā medikamenta gada izmaksas parasti svārstās robežās starp 40 000 un 120 000 eiro, stāsta Dr. Viktors Kozirovskis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas 18. ķīmijterapijas nodaļas virsārsts. «Man personīgi ir laba pieredze, strādājot ar plaušu un nieru vēža ārstēšanai paredzētām inovatīvām zālēm, par kurām, pateicoties veiksmīgai Nacionālā veselības dienesta un farmācijas kompāniju sadarbībai, pacientiem, lai saņemtu šo efektīvo terapiju, nekas papildus nav jāpiemaksā,» atklāj V. Kozirovskis. Sliktāka situācija, kā novērojis ārsts, ir zarnu vēža vai, piemēram, melanomas, ārstēšanā, kur pacientam, lai tiktu pie jaunajām zālēm, jāmeklē ievērojamas naudas summas, nereti organizējot dramatiskas naudas vākšanas kampaņas sabiedriskajos medijos vai ņemot milzīgu kredītu bankā. «Šeit parādās cita problēma. Inovatīvie medikamenti ir vislabākais, kas pašreiz ir izgudrots, tomēr brīnumlīdzeklis tas nav. Bieži vien pacienti nespēj pieņemt viņiem sniegto informāciju, ka šo jauno zāļu lietošana labāk novērsīs slimības izpausmes un pagarinās dzīvi vēl uz kādu laiku, tomēr bieži tā būs tikai slimības apārstēšana. Jo lielāks tad ir šoks un neizpratne, ja vēzis pēc kāda laika atjaunojas un progresē. Tad pacienti nāk pie ārsta ar pretenzijām - es taču nopirku to superdārgo medikamentu, kā tā var būt, ka tas nav līdzējis? Jāuzsver jautājums par klīnisku ieguvumu. Dažreiz gadās arī situācijas, ka, piemēram, pēc ķīmijterapijas kļūst iespējama radikāla audzēja un metastāžu operācija un pacientam ir izredzes uz pilnīgu izārstēšanos. Tādā gadījumā ārsti tik tiešām stingri mēģina pārliecināt pacientu un Nacionālo veselības dienestu par nepieciešamību iegādāties visefektīvākās zāles,» uzsver Dr. Viktors Kozirovskis.
Nepieciešams jauns kompensēšanas modelis
Pašreiz aktīvi strādā onkoloģijas darba grupa, kurā piedalās Veselības ministrijas, farmācijas kompāniju un dažādu asociāciju pārstāvji ar nolūku starp visām inovatīvajām zālēm atlasīt tās, kas sniegtu vislielāko klīnisko ieguvumu, un attiecīgi prioritizēt to kompensāciju.
«Jāatzīstas, ir patīkami arvien biežāk un biežāk no Nacionālā veselības dienesta pārstāvjiem dzirdēt par ieceri veselības sistēmu būvēt uz aprūpes vērtības principa.
Katram audzēja veidam un stadijai ir sava aprūpes vērtība. Turklāt tikai dzīvildzes datus mērīt nav pietiekami. Piemēram, vīriešiem aktuāla tēma - priekšdziedzera vēža ārstēšana.
Regulāra kvalitātes novērtēšana un publiskošana ļautu būtiski uzlabot rezultātus. Bet, lai to izdarītu, tik tiešām katram pacientam jānovērtē visi ārstēšanas rezultāti un izmaksas un jāattīsta atbilstoša IT infrastruktūra,» līdzīgi kā onkologs Jānis Eglītis uzskata arī Viktors Kozirovskis.
Veselības aprūpes eksperts Edgars Voļskis savukārt akcentē kvalitātes uzraudzības sistēmas nepieciešamību, lai nenāktos maksāt par liekām vai novēlotām medicīniskajām manipulācijām. «Ir jābūt monitoringam, noteiktiem kritērijiem un skaidri definētam mērķim, ko ir plānots sasniegt. Ja, veicot attiecīgas medicīniskas manipulācijas, tiek sasniegts noteikts kvalitātes līmenis - pacients ir izārstēts vai panākta slimības remisija -, medikamentozo terapiju kompensē valsts. Šie kritēriji ir jāizstrādā Veselības ministrijai un jāīsteno Nacionālajam veselības dienestam, tāpēc nepieciešamas gan reformas, gan finansējums,» uzskata E. Voļskis. Viņaprāt, trīs līdz pieci gadi ir laiks, kad būtu iespējams gan izstrādāt kvalitātes kontroles uzraudzības sistēmu, gan ieviest praksē sistēmu, kā inovatīvos medikamentus izmantot ārstēšanā, valstij maksājot tikai par efektīvāko terapiju.
«Mans viedoklis par ieceri uzlikt kādu inovatīvo medikamentu izmaksu daļu uz farmācijas kompānijām ir visai pesimistisks. Protams, dažas firmas nāks pretī un tam piekritīs ar tādiem vai citādiem noteikumiem. Ideja, ka izmaksas segs medikamenta ražotājs, ja terapija nav bijusi efektīva, ir grūti izpildāma, jo vēzis nav plaušu karsonis vai vīrusu infekcija. Terapijas efektu ne vienmēr var izteikt sistēmā - pacients izārstēts vai nav izārstēts. Pārsvarā jāizmanto citi parametri, piemēram, audzēja samazināšanās pēc terapijas, laiks, līdz slimība sāks progresēt, un galu galā - laiks līdz pacienta nāvei. Un šo parametru izmantošana noteikti novedīs pie neskaitāmām diskusijām ārstu, valsts un zāļu ražotāju starpā, un tās apgrūtinās kritēriju pieņemšanas procesu.
Vēl jāatceras, ka Latvija ir maza valsts. Lielu naudu zāļu ražotāji šeit nenopelna, bet precedents ar medikamenta cenas samazinājumu var nopietni sabojāt biznesu kādā citā lielā valstī. Visticamāk, liela daļa kompāniju uz to vienkārši neparakstīsies,» skeptisks ir Viktors Kozirovskis.