Arī ārā iziet viņa nebija pierunājama. Pat ne uz veikalu. Pēc apciemojuma Ilzei zvanīju vai ik pārdienu, lai aprunātos. Tad viņa no kāda drauga aizņēmās naudu biļetei un aizbrauca uz Īriju. Ilgu laiku neviens nezināja, kur viņa ir. Ilze deva ziņu tikai tad, kad Īrijā atrada darbu. Atviegloti uzelpojām - ar viņu viss bija kārtībā.
Šo gadījumu biju jau piemirsusi, līdz pavisam nesen uz ielas satiku citu paziņu, kurš arī ilgi ir bez darba. Agrāko apskāvienu un gaisa buču vietā viņš mēģināja nemanāmi paslīdēt garām. Neesot nekā laba ko teikt.
Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem pērnā gada decembrī valstī bija 14% ilgstošo bezdarbnieku, kuriem nav darba ilgāk kā pusgadu. Jautājums - kā tev iet? - šādam cilvēkam ir sāpīgs sitiens jau tā sāpošajā vietā. Kā rīkoties līdzcilvēkiem, ja paziņu, draugu vai ģimenes lokā ir ilgstošs bezdarbnieks, un pašam bezdarbniekam, kurš par savu situāciju saka - man ir cerība, ka ir iespējama cerība.
Atbalsta grupas
Psiholoģe Silvija Anikanova, kura strādā ar bezdarbniekiem, atzīst, ka sniegt atbalstu ir grūti, jo šādiem cilvēkiem līdzjūtība nav nepieciešama. Tā viņus kaitina, jo viņiem vajag darbu un naudu, nevis līdzjušanu. Tāpēc psiholoģe iesaka nejautāt - vai tevi uzaicināja uz darba interviju? Kur tu šodien biji? Cilvēkiem var rasties vainas sajūta, ka viņi nekur nav bijuši un neko nav atraduši. Ja cilvēkam būs ko teikt, viņš starojošām acīm noteikti to arī darīs. Ģimenes locekļiem ieteicams nepārspīlēt arī ar ignoranci, bet būt blakus, būt mīļiem. Ja nervi neiztur un sanāk uz šādu cilvēku sakliegt, vajag atvainoties. Savukārt tiem, kuri visu dienu dzīvo pidžamā, jāapmeklē bezdarbnieku grupu nodarbības. Ja tuvinieki vai draugi būtu varējuši līdzēt, tas jau būtu noticis, skaidro psiholoģe. Atbalsta grupas bezdarbniekiem ir katrā rajonā. Grupā ir psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki. Kad cilvēks saprot, ka nav viens, ir vieglāk pārdzīvot. Ir arī bezdarbnieki, kuri šajā statusā jūtas ļoti labi, jo viņiem ir attaisnojošs iemesls neko nedarīt. Viņiem patīk ciest, viņi cieš demonstratīvi, atzīst
S.Anikanova.
Palīdz draugi
Bezdarbniece Sanita (mediķe, 50) pastāstīja, ka viņai ķepuroties palīdzēja draugi. Tiklīdz beidzās bezdarbnieku pabalsts, draugi vai ik dienas sāka aicināt pusdienās. Tas uzmundrināja. Viņa sapratusi - lai arī viņai nav ģimenes, ir cilvēki, kuriem rūp citu nelaime. Vēlāk, pārkāpjot lepnumam, viņa sāka draugus iztaujāt par darba iespējām. Mazas haltūras arī atradās. Viņasprāt, krīzē var palīdzēt tikai draugu atbalsts, tāpēc ieteicams nenovērsties un draudzēties. Savukārt Jānis (celtnieks, 30), kurš nestrādā jau pusotru gadu, uzskata - bezjēdzīgi paļauties uz draugiem, citiem arī grūti, tas nomāc vēl vairāk. Ieteikumi - domā pozitīvi, uzlabo CV, uzraksti labu motivācijas vēstuli - viņu kaitina, jo gada laikā nav uzaicināts ne uz vienu interviju. Izeju viņš neredz.
S.Anikanova ir pārliecināta - lai arī cilvēki ir noguruši no pozitīvisma kampaņas, tomēr, ja emocionālais fons ir pozitīvs, darbu tiešām ir vieglāk atrast, jo visas negācijas atspoguļojas cilvēka acīs. Neveiksminieku neviens negrib ņemt darbā. Lielie notikumi dzīvē notiek reti, bet no katra ir atkarīgs, kā tu iekrāso mazos notikumus.