Kas ir mainījies, īpaši ņemot vērā, ka iepriekšējais gads bija Onkoloģiskās modrības gads?
Manuprāt, cilvēki kļūst mazliet gudrāki un vairāk sāk interesēties par savu veselības stāvokli. Paaudze mainās, un tagad, kad nāk trīsdesmitgadnieki, viņiem ir pavisam citāda attieksme. Protams, vairāk tiek runāts par skrīningu un iespējām pēc 50 gadu vecuma reizi gadā veikt valsts apmaksātu pārbaudi, tomēr lielā mērā būtiskas izmaiņas nav notikušas, pats nozīmīgākais, ka nav mainījies, - valsts kompensējamo zāļu saraksts.
Jūs savā profesijā strādājat jau krietnu laiku - kāda ir tendence saslimstībā ar vēzi šo gadu laikā?
Varu teikt, ka vēža slimnieku pacientu skaits pieaug. Zarnu vēzis pašlaik ieņem jau otro vietu pēc ādas vēža. Katrs slimnieks grib no ārsta uzzināt, kāpēc tieši viņš ir saslimis ar šo slimību, bet to nav iespējams pateikt. Neviens vēl pasaulē to nav līdz galam sapratis. Protams, nereti viens no galvenajiem iemesliem ir stress un tas, ka mēs kā sabiedrība neesam iemācīti par sevi rūpēties. Bieži vien sociālu vai citādu apstākļu dēļ mēs gaidām līdz pēdējam brīdim, lai vērstos pie ārsta. Tomēr, lai gan saslimstība ir pieaugusi, pieaug arī tendence, ka mēs šiem cilvēkiem varam vairāk un labāk palīdzēt.
Runājot par šo palīdzību, kādas patlaban ir ārstēšanās iespējas zarnu vēža pacientiem?
Ja zarnu vēzi izdodas diagnosticēt pirmajā stadijā, seko operācija, nav vajadzīga ķīmijterapija un pacients reizi gadā pārbaudās un dzīvo normālu dzīvi. Tomēr šie gadījumi ir vidēji 10 procentu no visiem, visbiežāk vēzis tiek atrasts jau vēlākajās stadijās. Latvijā ir patiešām labi ķirurgi, kas var veikt šādas sarežģītas metastātiska vēža operācijas. Bet vēlākajās stadijās pēc operācijas būs nepieciešama kompleksa ārstēšana - ķīmijterapija vai apstarošana. Jāņem vērā katra pacienta vispārējais veselības stāvoklis, lai saprastu, vai viņš vispār spēj šo ķīmiju saņemt, un jāsaprot, ka neviens ārsts nekad arī nevarēs paredzēt, vai tā spēs palīdzēt. Tas, ko patlaban Latvijā var saņemt metastātiska zarnu vēža pacienti, diemžēl nav pēc pasaules un Eiropas standartiem, jo Latvijā valsts apmaksā tikai agrākos ķīmijterapeitiskos līdzekļus. Visur pasaulē audzējus mēģina ārstēt, pamatojoties uz vēl smalkākiem izmeklējumiem - uz molekulāru ģenētisko izmeklēšanu -, lai izvērtētu dažādas mutācijas un piemeklētu tām tā saukto mērķterapiju. Neviens no mērķterapijas līdzekļiem zarnu audzēju gadījumā pašlaik netiek kompensēts finansiālu apsvērumu dēļ.
Pieņemu, ka šī mērķterapija ir dārga?
Jā, tie ir ļoti dārgi līdzekļi, un šeit mēs nerunājam par simtiem, bet tūkstošiem. Mērķterapija ir personalizēta ārstēšana, kuras rezultātā netiek nomākta visa šūna, bet saistās tieši ar vēža receptoriem, - mērķterapija nomāc audzēja šūnu augšanu. Ir ieguldīts liels darbs šo medikamentu pētīšanā un izmantošanā, tāpēc arī to maksa mērāma tūkstošos eiro. Metastātiska zarnu vēža gadījumā mūsu valsts nenāk pretī un nekompensē šādus medikamentus, taču dažu citu lokalizāciju audzēju gadījumos ir piešķirts zināms valsts līdzfinansējums. Zarnu vēža gadījumā ir cilvēki, kas cīnās - lūdz palīdzību ģimenei, draugiem, Ziedot.lv. Lai gan mērķterapija var palielināt dzīvildzi, es pacientam nevaru dot garantiju un teikt, ka viņam tagad jāņem aizdevums vai jāpārdod māja, lai iegūtu līdzekļus. Vēža gadījumā nav garantiju. Iespējams, ar mērķterapiju pacientam dzīvildze būtu četrus līdz sešus mēnešus ilgāka nekā tikai ar ķīmijterapiju, bet mēs nedrīkstam vērtēt, vai tas ir maz vai daudz, jo viens cilvēks pusgada laikā sabiedrībai var dot daudz vairāk nekā otrs, dzīvojot gadu desmitiem. Cilvēks ir vērtība neatkarīgi no tā, cik daudz laika viņam atlicis dzīvot.
Cilvēki jau droši vien vēlas cīnīties par dzīvi līdz pēdējai iespējai?
Pasaulē pacienti meklē dažādas iespējas, arī klīniskos pētījumus, kuru rezultātā ir iespējams saņemt jaunus medikamentus bez maksas. Latvijā cilvēki vēl piesargās no vārdu salikuma «klīnisks pētījums», baidoties, ka nokļūs kādā izmēģinājumā, kaut gan patiesībā tā viņiem būtu iespēja tikt pie bezmaksas ārstēšanas. Sabiedrība ļoti baidās no vēža, kaut gan tas būtu jāuztver kā hroniska slimība. Es citreiz saviem pacientiem saku, ka ir daudz trakākas slimības, kurām sekas var būt letālas, piemēram, insults vai infarkts. Ar vēzi ir vienkārši jāsadzīvo, bet tas nav iemesls, lai pārstātu cīnīties un dzīvot. Būtu labi, ja arvien vairāk slimnieku par to runātu, jo es patiesi iedvesmojos no saviem pacientiem - no viņu spēka. Ir tādi, kas pēc tam atklāti pasaka, ka vēzis mainījis viņu dzīvi tikai uz labo pusi, jo licis sakārtot prioritātes, novērtēt cilvēkus sev apkārt.
Jūs strādājat profesijā jau teju 15 gadu - onkoloģija tomēr nav viegla nozare...
Jā, taisnība, bet mani pacienti ir ļoti brīnišķīgi cilvēki - viņu dēļ ir vērts cīnīties un darīt. Nav iespējams pilnībā norobežot savas emocijas, jo es kā ārste arī esmu tikai cilvēks, turklāt, strādājot valsts iestādē, jāsaprot, ka ārsti strādā ar lielu noslodzi par patiešām nepietiekamu atalgojumu. Kā ārste ķīmijterapeite es pildu arī daļējas psihoterapeita funkcijas, kaut gan es to neprotu, bet diemžēl mūsu valstī nenodrošina kā citur psihoterapiju kā daļu no ārstēšanas. Visu atsver brīdis, kad pacients, kurš jau pabeidzis terapiju, atnāk un apsveic svētkos - tad tu redzi sava darba augļus - viņš dzīvo! Ja nebūtu šo pozitīvo gadījumu, arī mērķterapijas dēļ, šis darbs būtu daudz grūtāks.