Piemēram, līdz trešajam lasījumam nonākušie Grozījumi Ceļu satiksmes likumā. Ņemot vērā autovadītāju skaitu, lūgums pievērst uzmanību plānotajai jaunajai 28. panta redakcijai. Turklāt neaizmirsīsim, ka transportlīdzekļa vadītājs ir arī velosipēdists... Tātad, kad cilvēks nedrīkst vadīt transportlīdzekli? Paralēli prognozējamiem, visnotaļ saprātīgiem un - tas šajā gadījumā vissvarīgāk! - plaši neinterpretējamiem nosacījumiem ir arī tāds: ja viņš ir «slims vai arī tādā mērā noguris», ka tas var ietekmēt viņa braukšanas prasmi. Nekas nepareizs jau it kā nav, tomēr var viegli iedomāties neauglīgas diskusijas starp ceļu policistu un šoferi - «Jūs tāds kā apslimis izskatāties. - Un? - Temperatūru mērījāt? - Un? - Ja ir virs 38, tad tas var ietekmēt jūsu braukšanu. - Kurš to teica?!». Un tā tālāk. Pieņemsim, ka ceļu policisti ir tik saprātīgi, ka neieslīgs debatēs ar satiksmes dalībniekiem par acu apsārtuma vai noguruma sejā pakāpi. Tad kāda jēga šim pantam likumā? Vai nebūtu pareizāk vairāk laika un līdzekļu veltīt izskaidrošanas darbam? Nē, labāk ierakstīsim vēl vienu rindkopu.
Līdz otrajam lasījumam nonākušais Enerģijas dzērienu aprites likums. Noliekam malā strīdus par šī produkta kaitīgumu veselībai - paliekam pie tā, ka šādu dzērienu pieejamība jaunajai paaudzei ir jāierobežo, attiecīgi nepieciešami dažādi aizliegumi. Ražotāji un tirgotāji droši vien iebildīs par jauniem izdevumiem un neērtībām, tomēr lai nu būtu. Tiekam līdz 5. pantam - enerģijas dzērienu reklāmas ierobežojumiem. «Reklāmu aizliegts izvietot plašsaziņas līdzekļos, kuru auditorijā vairāk nekā 35% ir personas, kuras ir jaunākas par 18 gadiem.» Viss pareizi, jaunatne pasargāta, likumdevējam ir labi padarīta darba sajūta. Jo tiek akceptēts, ka, ja plašsaziņas līdzeklis izvelk kaut kādus savas auditorijas mērījumus un saka, ka, nē, konkrētā grupa auditorijā ir zem 35%, apmēram 30%, tad tā arī ir. Varbūt, ka nav, bet kāda mums (likumdevējiem) daļa - regulējumu ierakstījām? Ierakstījām.
Kaut kāds trakums! Ja paveramies uz priekšvēlēšanu debatēm, pamanām, ka politiķi cenšas tajās izvairīties no konkrētības, detaļām utt. To pat var saprast - ja neesi rūdīts blefotājs, saproti, ka reālā dzīve var būtiski pamainīt pat vislabākos nodomus. Savukārt, kad tie paši cilvēki kļūst par lēmējvaras vai izpildvaras pārstāvjiem, viņi kļūst par apbrīnojamiem optimistiem, kuri ir pārliecināti, ka vissvarīgāk ir veikt kārtējo likumdošanas aktu - un tad jau arī reālā dzīve tam pieskaņosies un neapšaubāmi uzlabosies.