novembrī, kas zinātāju starpā novērtēts kā vājākais Baltijas valstīs (iepriekš mākslinieks uzstājās gan Tallinā, gan Viļņā). Neatbildēts palika arī jautājums - vai uz skatuves bija populārās mūzikas ikona Merilins Mensons vai tomēr Braiens Hjū Vorners, kurš izmisīgi centās iejusties šokrokera ādā.
Publika mīl hitus
Rīgā Mensons ar pavadošo grupu ieradās jaunākā albuma The High End of Low turnejā, tomēr šā albuma dziesmas nebija koncerta dominante. Pustumsā, dūmiem apvīts, Mensons, veikli ņirbinot pie pirkstiem piestiprinātus lāzerstaru lukturīšus, koncertu atklāja ar apzinātu reveransu savam ilglaicīgajam biedram Tvigijam Ramiresam, kurš tikai nesen atgriezās līdzgaitnieka statusā. Pirmās skanēja tieši agrākā basģitārista, tagad ģitārista sacerētās dziesmas no 2000.gada albuma Holy Wood (In the Shadow of the Valley of Death), tikai pēcāk pievēršoties jaunākajiem sacerējumiem. Varbūt tā arī bija pareizā stratēģija - publika krietni līksmāk un atsaucīgāk uztvēra agrāko laiku hitus, jo īpaši The Dope Show un grupas Eurythmics dziesmu Sweet Dreams (Are Made of This). Koncerta muzikālo karkasu noturēja tieši pazīstamās melodijas. «We're all stars now in the dope show» - gaismas ķermeņu mesto ēnu izgaismotajam Merilinam Mensonam pusizrunājot, pusčukstus izkliedzot šos vārdus, pūlis sajūsmināti lēkāja un dziedāja līdzi. Krietni mazāka atsaucība ap 7000 galvu plašajā publikā bija vērojama, kad skanēja Mensona pēdējā albuma dziesmas. Jāatzīst, jaunais albums jau pēc tā iznākšanas tika vērtēts pretrunīgi - sajūsmai par mākslinieka atgriešanos pie monolītuma un vienkāršības citi pretī lika šķendēšanos par pašplaģiātismu un jaunu ideju trūkumu.
Citā dimensijā
Šī turneja, salīdzinot ar iepriekšējām, jādēvē par krietni askētiskāku. Lai arī dominēja scenogrāfiskās krāsu un gaismu spēles, kas blīvi atšķaidītas ar stroboskopa zibšņiem, tomēr pietrūka iepriekš raksturīgā episkuma un grandiozuma. Nekādu krāšņu tērpu un butaforiju, to vietā Mensons mainīja tikai cepures. Kontroversālākais moments - dziesmas Pretty as Swastika izpildīšanas laikā dziedātājs ap pleciem kā apmetni uzklāja Latvijas karogu, kas drīz vien drastiski tika vicināts pa gaisu un ielidoja skatītāju pūlī. Ja šāds precedents notiktu citā koncertā, cita mākslinieka izpildījumā, iespējams, sekotu skandāls. Mensona gadījumā izbrīna nav - arī pārējie jociņi, kā spļaušana publikā, tuvāk stāvošo fanu aplaistīšana, ir ierasts viņa šova elements. Tikai šoreiz pats mākslinieks šķita ne īsti savā ādā. Pat Mensona nokāpšanai pie faniem trūka ekspresivitātes. Abi ģitāristi Ramiress un Endijs Džerolds uz skatuves atradās gandrīz vai citā dimensijā, savās paralēlajās pasaulēs. Iespējams, vainojams apmulsums tehnisko ķibeļu dēļ - sākotnēji mikrofoni tika mētāti šova dēļ, savukārt tad, kad jau piektais vai sestais mikrofons atteicās sadarboties, Mensons kļuva pavisam nikns, un tehniskā personāla virzienā tika raidītas neskaitāmas necenzētas frāzes. Tiesa gan, komunikācijā ar publiku mūziķis, kas vienmēr izcēlies ar rupju lamāšanos, bija negaidīti pieklājīgs un lielākoties ironizēja par visu notiekošo. Iespējams, tas arī bija koncerta apmeklētāju lielākais pārsteigums - šokējoša rokera vietā ieraudzīt emocionālu un nedaudz nogurušu cilvēku.