Pirmkārt, aizdodot tu šo naudu pats nepazaudēsi un arī neapdomīgi nenotērēsi! Tā uzkrāsies gandrīz kā noguldījums. Peļņu tas nedos: aizdodot no kabatas kabatā vai maka makā, neesmu dzirdējis, ka aizdevējs prasītu procentus. Ja gluži vienkārši aptrūcies iztikšanai, valstī, kurā šāda situācija pazīstama daudziem, cilvēki cits citam palīdz un nerauc pieri neizpratnē, kā kaut kas tāds vispār ir iespējams.
Otrkārt, no tevis lūdz, tātad domā, ka tev ir. Un, ja pats neesi no tiem, kam maks no biezuma kabatu spiež, un arī ne reizi vien esi knapinājies un aizņēmies, šāds lūgums var pat nedaudz glaimot. Vēl jo vairāk, ja no tevis aizņemas kāds, kuru tu līdz šim esi uzskatījis par lielāku veiksminieku nekā sevi, goda vīrs, kurš ar alkoholu neaizraujas, uz spēļu automātu zālēm nepiestaigā un kuram parasti nekā netrūkst. Vienkārši tā gadījies, ka nonācis neparedzētās grūtībās un kļūdījies, plānojot savu budžetu. Lūk, tu pat tagad vari lepni iztaisnot muguru un pacelt galvu augstāk, jo esi viņa kreditors.
Treškārt, tu vari aizmirst, ka esi aizdevis, un sajusties tā, it kā būtu dabūjis algas pielikumu. Tev pēkšņi pienāk klāt smaidīgais Ļoša no blakus ceha un iespiež saujā pāris siltu saritinātu naudaszīmju! Šāda aizmāršība ir maz ticama. Tomēr mēs nekad nevaram zināt, ko un kad aizmirsīsim, ja ikdienā galva pilna ar lietām, kas jāatceras. Ieviest blociņu, kurā ierakstīt vai katru savu soli? Vienmēr taču gribas paļauties uz savu atmiņu! Turklāt tas, kurš aizņemas, var uzmest lūpu, ka raksti blociņā: ak, tad tu man netici? Domā, neatdošu?
Vislabākā atbilde šādā brīdī no tavas puses, vēlams ar draudzīgu smīnu sejā: «Ļoha, Ļoha, nu, ja neticētu, tad taču es tev nemaz neaizdotu!»