Jo Pērkona mūzikai piemīt stadionu rokam raksturīgais spēks, kas to aiznes krietni tālāk par pirmajām rindām. Un astoņdesmito gadu sākumā Latvijā tas bija kas jauns un nepieredzēts žanrā, kurā dominē roka enerģija, nevis lipīgu meldiņu daudzkārtīga atkārtošana, kamēr tie pielīp pat tiem, kuri koncertā nokļuvuši nejauši. Turklāt Pērkona gadījumā tas nebija (pagātne atbilst arī tagadnei) tikai rokmūzikas skanējums, kur teksti latviešu valodā sastiķēti kopā pa zilbēm, lai būtu piemēroti roka dzimtās angļu valodas diktētajiem ritmiskajiem principiem.
Dziesmu dziesma
Jura Kulakova klasisko dziesmu (izņemot koncerta sarakstā neiekļuvušo Lapas birst) pamatā ir viņam tuvāko savas paaudzes spalvas meistaru Māra Melgalva un Klāva Elsberga dzeja, no senākiem klasiķiem tas vislielākajā mērā ir Eduards Veidenbaums, bet grupas tituldziesmas vārdu autors ir Rūdolfs Blaumanis. Tieši dziesma Pērkons, ko plašāk pazīst ar neoficiālo nosaukumu Pērkons dārd, atskaņota pirmās daļas beigās, kļuva par vienu no koncerta kulminācijām, un ne vien tāpēc, ka tā ir Pērkona dziesmu dziesma. Tā piedevām vistiešākajā veidā apliecina Pērkona daiļrades kā nemirstīgas klasikas saikni ar šobrīd aktuālo latviešu popmūzikā. Daļa šīs dziesmas ir grupas Instrumenti hita Peace pamatā, un Pērkona koncertā tās laikā pie bungām, nomainījis Ikaru Ruņģi, sevi lieku reizi kā rokmūzikas bungu monstru apliecināja Instrumentu muzikālais centrs Reinis Sējāns. Viņš ir burtiski audzis ar Pērkona mūziku, jo ir grupas ģitārista Leona Sējāna dēls. Nav šaubu, ka tad, kad Pērkons vairs nekoncertēs, viņu muzikālais materiāls turpinās dzīvot ne vien ierakstos, bet arī uz skatuves, jo jaunajiem latviešu mūziķiem Jura Kulakova kompozīcijās ir ko smelties atliku likām, ne vien tās interpretējot pa savam, bet arī uz to pamata veidojot mūsdienīgus skaņdarbus.
Akuratere sasper dzirksteles
Kulakovs, no kura sejas nepazūd laimes izteiksme par notiekošo viņa grupas koncertā 2012. gadā, piesaka dziesmu pēc dziesmas, un ir skaidrs, ka vienā koncertā, pat ja tas ir trīs stundas garš, nepietiks vietas visiem Pērkona hitiem, kurus klātesošie ļaudis zina no galvas un dzied varenā korī, kad solists Raimonds Bartaševics pavērš pret viņiem mikrofonu. Pietrūka Labu vakar, Kukurūzas, No naktssargu būšanām, Neatvadīsimies, Lampas un zvaigznes, Atcēla vilcienu, Iedzer brāli, Klabēšanas un Zibens gaismā tavas acis. Protams, ka nekādi nevarēja iztikt bez Balādes par gulbi, kurā Ieva Akuratere, jau pašā koncerta sākumā atstājusi nodziedātu līdz asarām himnisko Zaļo dziesmu, atplauka pankdīvas Ninas Hāgenas cienīgā niknumā un, izkliedzot frāzi «ka jāsit vēl», burtiski saspēra zibeņu dzirksteles zem Palladium jumta. Slavenā Pērkona pirotehnika, ar ko viņi arī reiz bija pirmie Latvijā, tika iedarbināta arī šajā koncertā.
Muzikālo tēmu pārbagātā Mana dienišķā dziesma, protams, bija Raimonda Bartaševica zvaigžņu stunda, tāpat kā Gandrīz tautasdziesma ar slaveno basģitārista Jura Sējāna vokālo uznācienu piedziedājumā («kas meitiņu baltu dara, ja ne krāna ūdentiņš»), jau folklorizējusies balāde Pie baltas lapas vai Dziesma par sapumpurotu zaru. Ar to Pērkons sāka savu klasisko hitu parādi, izskanot ievadošajai Sastrēgumstundai, kas ar savu sarežģīto uzbūvi lieliski kalpoja kā skaņas aparatūras noregulēšanas gabals, lai sagrieztu visas pogas atbilstoši pilnajai zālei. Uz tautā reizēm par kanibālu dziesmu dēvēto Mēs pārtiekam viens no otra pievienojās kādreizējais Pērkona dziedātājs, tagadējais Operas solists Nauris Puntulis, un šī hita piedziedājums viņa tagad akadēmiski trenētajai balsij ir kā radīts. Otrreiz Nauris uz skatuves parādās tikai uz Ballīti, lai stātos līdzās savu vietu Ievai Akuraterei atstājušajam un beidzot dziedošajam Ikaram Ruņģim, par kuru runājot, Kulakovs allaž atgādina, ka viņam brālis dzied operā.
Nav šaubu - Pērkons savā ceturtajā gadu desmitā joprojām dārd, un Juris Kulakovs sola, ka stāsts ar šo koncertu nebeidzas.