Tu esi viens no iekārojamākajiem mūsdienu volejbola treneriem. Vai pats tā arī jūties?
Manuprāt, tas ir par skaļu teikts. Lai gan tāda ažiotāža, kāda par mani ir šobrīd, iepriekš nav bijusi ne tikai Ukrainā, bet arī no citurienes, jo interesējas arī citu valstu volejbola komandas.
Kas, tavuprāt, šādai interesei ir par iemeslu?
Vispirms jau noteikti rezultāti, bet ne tikai tie. Tā ir arī aura, kas veidojas ap komandu un kā vienība sevi prezentē. Mūsdienās arī svarīgi, kādu atmosfēru treneris rada vidē ap sevi. Primārais ir rezultāts, lai vispār uz tevi paskatītos, bet pēc tam jau vērtē tālāk, kas notiek tevis vadītajās komandās.
Tevis vadītā Ukrainas izlase septembrī Eiropas čempionāta ceturtdaļfinālā trillerī zaudēja nākamajai čempionei Serbijai. Tas ir sāpīgākais zaudējums trenera karjerā?
Jā, tā varētu teikt. Pusfinālam biju ļoti tuvu. Šo zaudējumu gan neuzskatu par neveiksmi, jo veiksme jau bija tikt līdz ceturtdaļfinālam. Tas ir labs sasniegums. Cīņā pret serbiem zaudējām līdzvērtīgā spēlē, to neietekmēja no malas ne tiesneši, ne citi blakusapstākļi. Tas bija mačs, kurā vienkārši zaudējām, un tāds ir sports. Jāpieņem, kā bija, un jādzīvo tālāk.
Kāpēc serbus neizdevās pieveikt?
Atskatoties uz šo spēli, ir divas epizodes. Pirmo setu uzvarējām (25:21) un otrajā bijām vadībā ar 21:17 – it kā viss runāja mums par labu. Domājot par to tagad, uzskatu, ka tobrīd vajadzēja divus laukumā esošus volejbolistus samainīt vietām. Vai tas man atnestu rezultātu, nezinu. Serbs Aleksandrs Atanasijevičs uzservēja trīs dažādas serves un guva trīs punktus. Protams, nav labi, ka šīs serves nepaņēmām, taču šis vīrs zināja, ko dara. Ne velti viņš ir pasaules klases volejbolists. Viņš mūs tajā brīdī apspēlēja. Ņēmu arī pārtraukumus, taču neko daudz ietekmēt nevarēju, un otro setu zaudējām.
Vēl arī piektajā setā pie rezultāta 1:2 Urošs Kovačevičs izpildīja tehnisku elementu bloks-auts. Tobrīd varēju paņemt video atkārtojumu jeb challenge, taču mums ar komandu bija vienošanās, ka challenge ņemu tikai tad, ja esmu pilnībā pārliecināts par savu taisnību, ja neesmu, apspriežamies kopīgi. Par izaicinājuma pieprasīšanu lēmums jāpieņem astoņās sekundēs. Tobrīd jautāju saviem volejbolistiem, vai tiešām bija bloks-auts. Viņi atbildēja apstiprinoši, un bija pārliecība par zaudētu punktu, bet pēc tam, skatoties atkārtojumā, bija skaidrs, ka pēdējais bumbai pieskārās pats Kovačevičs. Tas nozīmē, ka rezultāts tobrīd būtu kļuvis nevis 1:3, bet gan 2:2. Varbūt tas ietekmētu spēles iznākumu, bet pēc kaujas jau visi gudri. Tagad gan ir veikti aprēķini, kad vislabāk ņemt challenge. Izrādās, ka 70% gadījumu šādās izspēlēs bumbai pēdējais pieskaras tieši uzbrucējs. Tātad šajā epizodē mēs būtu vinnējuši. Tiesa, tobrīd man šādas informācijas nebija.
Tā noteikti ir laba mācība nākotnei.
Tā ir tikai un vienīgi pieredze. To varu nolikt savā vācelītē un taupīt nākotnei.
Pēc šāda zaudējuma komandai rūgtums noteikti bija, tomēr Ukrainas izlasei šis Eiropas čempionāts tik un tā bija ļoti veiksmīgs – iepriekšējiem četriem turnīriem neizdevās pat kvalificēties. Kas bija panākumu stūrakmens?
Vispirms jau komandas gars, kā arī sastāva sabalansētība. Mums nebija viena izteikta līdera, kas vilktu vienību aiz sevis, bet visi volejbolisti, kuri atradās laukumā, varēja ietekmēt spēles rezultātu. Pretiniekiem tas sarežģīja dzīvi, jo jebkurš no mūsējiem varēja uzņemties atbildību, neviens no tās nebaidījās. Visa čempionāta laikā mums izdevās arī noturēt koncentrēšanos, jo ar katru nākamo spēli spiediens auga.
Komandas gars ir kas tāds, kam tu pats savā trenera karjerā velti lielu uzmanību?
Jā, viennozīmīgi.
Mēs nākam no bijušās Padomju Savienības un līdz ar to mums ir sava attiecību bagāža. Komandā centāmies mainīt attieksmi. Ļoti svarīga ir ķermeņa valoda, kas bijušās Padomju Savienības cilvēkiem par 99% ir negatīva.
Strādājām pie tā, lai komandā nebūtu nepamatotu pārmetumu.
Vēl viens uzdevums, kas spēlētājiem bija turnīra laikā, – katru rītu pēc pamošanās sev pateikt: "Šī ir labākā diena manā mūžā." Šādu čempionātu laikā uzkrājas fizisks un psiholoģisks nogurums, ir vēlme sevi pažēlot. Principā visu laiku, kamēr noris turnīrs, esi ārpus savas komforta zonas, jo notiek nepārtraukta cīņa. No tā visa var nogurt ļoti ātri. Šāda ikrīta rutīna ietekmēja pozitīvi.
Lai nebojātu komandas garu, lūdzām spēlētājus atslēgties no sociālajiem tīkliem un censties tos nelietot. Internetā gudrinieku, kas zina, kā labāk darīt, ir vairāk nekā atbalstītāju.
Lai neietekmētos no ārpasaules, mudinājām volejbolistus šos medijus atstāt malā, varbūt izmantot tik vien, lai sazinātos ar ģimeni. Nestaigāju pa istabām un nekontrolēju, bet bija spēlētāji, kuri visu dienu pavadīja bez telefona un priecājās par ievērojamo brīvo laiku.
Tad jau viens no tavu darbu raksturojošajiem elementiem ir psiholoģisks darbs ar spēlētājiem.
Viennozīmīgi. Manuprāt, bez tā nevar dzīvot un nav iespējams iztikt tikai ar tehniskiem un taktiskiem elementiem. Lai kaut kas izdotos, jābūt savstarpējai ķīmijai. Tā ir jāveido, jo pati par sevi neparādās. Jā, tas prasa laiku, bet pa šīm trim vasarām mums izveidojusies laba kopējā filozofija, kas saglabājas arī tad, kad komandā iesaistās jauni volejbolisti.
Pateicoties lieliskajiem rezultātiem Eiropas čempionātā, Ukrainā ir sācies volejbola bums. Noprotu, ka pēc turnīra jūs mājās sagaidīja kā varoņus.
Jā. Attieksme ir ļoti pozitīva. Komandu sporta spēļu vēsture Ukrainā nav nemaz tik bagāta un panākumu starptautiskajā arēnā nav daudz. Vēl joprojām cilvēki nāk klāt, apsveic un pateicas par Eiropas čempionātā sagādātajām emocijām, lai gan pagājis jau pāris mēnešu.
Visu interviju lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!