Otrajā klasē vēlējos sākt nodarboties ar kādu sporta veidu, un kopā ar vecākiem skolā ieraudzījām uzaicinājuma lapiņu uz paukošanas treniņiem. Kaut gan tobrīd nezināju, kas ir paukošana, nolēmām, ka došos, un man uzreiz ļoti iepatikās, jo tur valdīja lieliska atmosfēra un man ļoti patika apgūt ko jaunu, nepazīstamu. Citus sporta veidus nemaz neesmu mēģinājusi.
Mana stiprākā īpašība ir ātrums. Esmu augumā neliela, tāpēc nepieciešams būt ļoti ātrai. Tieši pret augumā garākiem sportistiem man ir visgrūtāk sacensties – kad pieej tuvāk, viņi var vienkārši iztaisnot roku un izdarīt dūrienu.
Sacenšos ar špagu, kas no pārējiem paukošanas veidiem – floretes un zobena – atšķiras ar to, ka dūrienus varam izpildīt visā ķermenī. Tāpēc domāju, ka špaga ir visinteresantākais un grūtākais ierocis. Lai kļūtu par labu paukotāju, nepieciešams labs treneris un sporta veids jāmīl. Protams, vajag arī ātrumu un veiklību. Mans treneris Mihails Jefremenko ir stingrs, bet ļoti labs. Viņš rūpējas par mums arī ārpus treniņiem – ja ir kādas problēmas ar skolu, allaž palīdz tās atrisināt.
Mani hobiji ir sports un fotografēšana. Visvairāk fotografēju māsas karatē sacensības, savus suņus, visu, kas man apkārt. Gribētu vairāk fotografēt paukošanu, bet sacensībās nav laika to darīt.
Diemžēl Latvijā paukošanā ar špagu ir tikai divi klubi, savukārt Igaunijā daudz vairāk un viņi var katru nedēļu aizvadīt sacensības – tas palīdz celt līmeni un gūt panākumus. Gribu 2028. gadā aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm un tur izcīnīt medaļu, lai arī Latvijā paukošana ar špagu kļūtu par zināmu sporta veidu. Man šķiet, ka šobrīd, ja kāds Latvijā zina par paukošanu, tad tikai par floreti vai zobenu, bet špaga ir piemirsta.
Trenējos sešas reizes nedēļā, divi ir fiziskie, bet pārējie – paukošanas treniņi. Ar skolu savienot ir grūti, tomēr man izdodas. Katru dienu pēc skolas veltu laiku, lai pamācītos, un to daru arī vakarā pēc treniņa. Treniņi pārsvarā jāaizvada pret puišiem, jo mūsu klubā ir tikai piecas meitenes, tomēr domāju, ka tas man nāk par labu, jo zēni ir ātrāki un veiklāki. Salīdzinājumā ar viņiem meitenes ir kā bruņurupuči. Tas pēc tam palīdz sacensībās.
Kad pagājušajā gadā izcīnīju Eiropas kadetu čempionāta bronzas medaļu, man bija šoks. Lai labi nostartētu, centos nedomāt, cik sacensības ir svarīgas, un izdevās izslēgt galvu. Savukārt šogad mērķis bija parādīt kvalitatīvu paukošanu, zināju – ja tāda būs, rezultāts arī atnāks. Esmu ļoti priecīga par sudraba medaļu, tomēr treneris ar sniegumu palika neapmierināts. Tagad jādodas uz junioru vecumu, kur salīdzinājumā ar kadetiem būs daudz augstāks līmenis, tāpēc jāturpina strādāt. Savukārt jūnijā Eiropas spēlēs debitēšu pieaugušo sacensībās.
Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!