Kad biju deviņus gadus veca, vecvecāki no Armēnijas man uzdāvināja šaha galdiņu. Vispirms ar vectēvu spēlēju tikai dambreti, bet tad kādu dienu viņš pajautāja, vai vēlos iemācīties arī šahu. Man šahs likās kā karš uz galdiņa, tāpēc ļoti iepatikās un spēle piesaistīja. Tagad spēlēju jau septiņus gadus, un joprojām tas man ļoti patīk. Esmu gājusi arī futbolā un trenējusies galda tenisā, bet šaha dēļ tos vairs nevarēju turpināt.
Mana pirmā trenere šaha pulciņā bija Poļina Ni, un joprojām esam ļoti draudzīgās attiecībās. Pašlaik mani trenē sieviešu lielmeistare Ilze Bērziņa un man ir arī treneris no Armēnijas. Nedēļā trenējos aptuveni deviņas stundas, bet ar skolu visgrūtāk ir savienot turnīrus. Septembrī skolā biju tikai divas dienas un atgūt iekavēto tagad ir grūti, tomēr tā bijis jau septiņus gadus, tāpēc esmu pieradusi. Brīvajos brīžos šahu internetā nespēlēju, jo man arī īsti nav vaļas, visu laiku jāgatavojas, piemēram, pārbaudes darbiem. Tāpat brīvajos brīžos labāk vēlos satikties ar draugiem vai vienkārši atpūsties.
Šaha treniņos mācos atklātnes, taktiku, risinu dažādus uzdevumus, jāstrādā arī pie psiholoģiskās gatavības. Esmu ievērojusi, ka ilgos turnīros uz beigām pārņem nogurums, sāku domāt par mājām, tāpēc nepieciešams pielikt arī pie fiziskās sagatavotības, jo, līmenim augot, turnīri kļūst arvien grūtāki un nogurdinošāki. Labam šahistam vissvarīgākā ir pacietība – jāsaprot, ka nevari visu laiku tikai uzvarēt, būs arī zaudējumi un no tiem jāmācās. Jābūt ļoti stipram gan emocionāli, gan fiziski. Pirms partijām parasti jūtos mierīga, domāju, ka varu uzvarēt ikvienu, un esmu par sevi pārliecināta. Tomēr, lai tiktu augstāk, jātrenējas vēl vairāk! Mans pirmais nākotnes mērķis ir līdz 18 gadu vecumam iegūt reitingu, kas atbilst sieviešu lielmeistares statusam, bet sapnis ir kļūt par vienu no labākajām sieviešu spēlētājām pasaulē un iegūt vīriešu lielmeistara statusu.
Kāpēc šahā notiek atsevišķi vīriešu un sieviešu turnīri, kaut gan spēlējam arī kopējās sacensībās? Varbūt daudzas sievietes nepiekritīs, bet domāju, ka vīrieši ir emocionāli stabilāki. Ja kādā svarīgā partijā zaudēšu, es uzreiz raudāšu un būšu ļoti bēdīga, var nepietikt laika līdz nākamajai partijai nomierināties, un pēc tam viss turnīrs aiziet uz leju, savukārt vīrieši spēj labāk koncentrēties uz vienu lietu. Kā jau daudziem šahistiem, mans hobijs ir galda teniss. Tāpat man patīk futbols – gan spēlēt, gan skatīties, bet vairāk tomēr spēlēt. Es arī zīmēju, kas man labi padodas. Tas viss starplaikos palīdz atbrīvot galvu.
Braucot uz Eiropas čempionātu, vēlējos izcīnīt medaļu. Turnīrā man bija ļoti laba kompānija – manas jaunās draudzenes Marija un Kristīne. Tā kā visu laiku atradāmies kopā, man bija labs garastāvoklis, kas ļāva pirms partijām un to laikā būt mierīgai. Jau pirms spēlēm jutu pārliecību, ka uzvarēšu, tāpēc spēju parādīt labāko sniegumu. Tāpat paveicās, ka tiesnesis tur bija mans armēņu treneris, kurš katru dienu nāca uz manu viesnīcu, un kopā gatavojāmies spēlēm. Esmu droša, ka bez draugiem un trenera turnīrā neuzvarētu.
Cilvēkiem ikdienā nepatīk daudz domāt, bet, kad spēlē šahu, strādā smadzenes, tāpēc ar to vajadzētu nodarboties ikvienam. Spēlējot šahu, var daudz ko pamanīt sevī un tādējādi sevi mainīt uz labāku versiju. Runājot par manu elku sportā, atbilde ir neoriģināla – Magnuss Kārlsens. Domāju, visi, ne tikai es, uzskata, ka Magnuss šobrīd joprojām ir pats stiprākais, kaut gan vairs nav pasaules čempions un dažreiz arī viņam gadās zaudēt. Savukārt dzīvē mans elks ir mana mamma, jo viņa ir ļoti stiprs cilvēks. Bez viņas mīlestības un līdzjušanas es līdz šādiem panākumiem netiktu.