Piepilda tēta sapni
Agrā bērnībā Sandra nodarbojās gan ar futbolu, gan vieglatlētiku, tomēr, kad saprasts, ka slodze meitenei ir par lielu un jāveic izvēle, uzvarēja kājbumba. "Man ir vecāka māsa, un otro bērnu tētis gribēja puiku, bet piedzimu es. Tad nu viņš teica, lai vismaz ejot spēlēt futbolu. Līdz ar to piepildīju tēta sapni," Sandra saka ar smaidu, tomēr uzsver, ka arī pati uzreiz to iemīlējusi. Jau desmit gadu vecumā jaunā ilūkstiete skolā rakstīja zinātniski pētniecisko darbu par savu mīļāko sporta veidu, aizstāvēšanā arī rādot pašas izcīnītos apgalvojumus. Kā tolaik ziņoja laikraksts Ilūkstes Novada Vēstis: "Lai cik tas dīvaini liktos, arī meitenes var būt labas futbolistes."
Ilūkstē ir dziļas futbola saknes, no šīs pilsētas nāk arī tādi labi zināmi spēlētāji kā Andris Vaņins un Jurijs Žigajevs, tomēr meiteņu futbola nodaļa tur tika atvērta vien 2018. gadā. Tāpēc Sandra līdz pat pamatskolas beigām trenējās un spēlēja kopā ar zēniem, bet paralēli brauca aizvadīt mačus arī pie meiteņu komandām – vispirms uz Preiļiem, bet vēlāk vairākus gadus uz Rēzekni. "Tā kā bija grūti izbraukāt, pie meitenēm devos tikai uz spēlēm. Sākumā man labāk patika spēlēt ar puišiem, jo tur viss notiek ātrāk, var pagrūstīties, tomēr pamatskolas beigās sāku saprast, ka puiši aug ātrāk, viņiem jau bija pavisam cits līmenis. Līdz ar to vajadzēja pāriet uz meiteņu komandu, un pēc devītās klases beigšanas atbraucu dzīvot uz Rīgu un pievienojos Rīgas Futbola skolai."
Sandras mamma jau pirms desmit gadiem pārcēlās dzīvot un strādāt uz Vāciju, kamēr māsa pēc pamatskolas aizbrauca uz Angliju, līdz ar to jaunā meitene uzauga pie citiem radiem un tagad saka, ka futbols viņai bija kā otrās mājas. "Izaugu draugu kompānijā, un daudzi no viņiem bija futbolā," atklāj jauniete un pauž prieku, ka viņai ilgstoši nebija iespēju trenēties ar meitenēm, – šoreiz tā bija mazas pilsētas priekšrocība. "Treniņi ar puišiem deva lielu pieredzi. Manuprāt, ja būtu trenējusies ar meitenēm, nesasniegtu tik daudz kā tagad."
Jau pamatskolas pēdējos gados Sandra Rēzeknes komandas Optimists-R rindās spēlēja Latvijas čempionāta augstākajā līgā un pat debitēja nacionālajā izlasē, bet, pārejot uz galvaspilsētu, pievienojās tobrīd neapšaubāmajam valsts grandam – Rīgas Futbola skolai. "Sākumā bija pagrūti. Rēzeknē visas piespēles deva man un laukumā visu vajadzēja darīt vienai, bet Rīgas Futbola skolas komanda bija daudz spēcīgāka, līdz ar to viss notika pretēji. Tomēr meitenes palīdzēja man iejusties," stāsta Voitāne un atzīst, ka ilgstoši nav zinājusi, ko darīt pēc vidusskolas beigšanas. Jauniete pat iestājusies Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, tomēr tur diži nav paticis, un pagājušajā vasarā beidzot sapratusi – ja neizmēģinās, kā ir futbolu spēlēt ārzemēs, iespējams, to nožēlos visu turpmāko dzīvi.
Pirmā pietura Kiprā
"Aģente Džuljeta Tamsone jau pirms tam bija man prasījusi, ko vēlos darīt, bet tobrīd baidījos – biju runājusi ar citām meitenēm, un viņas teica, ka ārzemēs klāsies grūti, tur būšu viena, cita valoda, viss pilnīgi svešs. Tas mani kādu laiku pieturēja. Tomēr sapratu, ka lēmums jāpieņem pašai, un uzrakstīju Džuljetai, jautājot, vai viņa varētu palīdzēt," Voitāne stāsta, ka daudzām Latvijas futbolistēm bijušas bailes doties spēlēt uz ārzemēm. "Beigās izlēmu, ka vajag kaut kur tikt spēlēt, saprast, kā tas ir, izbaudīt un tad izdarīt secinājumus. Ja nesanāks, nesanāks, bet varbūt tomēr izdosies un viss būs labi." Līdz ar to aģente atradusi futbolistei iespēju doties pārbaudīties uz Kipras klubu Apollon, kura vadība ātri vien pieņēmusi lēmumu, ka vēlas ilūkstieti redzēt savā sastāvā.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!