VĒLME PĒC STINGRAS ROKAS
Latvijas sports 30. gadu sākumā pārdzīvoja krīzi. Saucieni pēc jauna sporta ministra dažādos laikrakstos bija izskanējuši jau labu laiku iepriekš, un problēmas neradīja arī tas, ka M. Skujenieks nenāca no sporta saimes – pirmie divi LOK prezidenti Jānis Dikmanis (1882–1969) un Roberts Plūme (1897–1956) ar sportošanu bija saistīti kopš jaunības gadiem. Līdz ar apvērsumu no skatuves bija spiestas noiet strādnieku sporta organizācijas, kas apvienoja tūkstošiem sociāldemokrātisko ideju piekritēju. Populāro sporta biedrību Strādnieku sports un sargs, kuras biedrus tautā dēvēja par siseņiem, nomainīja jauna arodnieciski orientēta sporta biedrība Latvijas Arodorganizāciju sports, ko izveidoja M. Skujenieka otrajā valdīšanas gadā. LSOA bija jumta organizācija turpat 300 dažādām sporta biedrībām, klubiem, apvienībām. To var uzskatīt par mūslaiku Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) priekšgājēju un tolaik tieši tā bija vadošā valstī. Skujeniekam vajadzēja prast saliedēt un vadīt šo plašo pulku, jo arī pilsoniskās sporta biedrības pārdzīvoja zināmu pagurumu, apātiju un neuzticību iepriekšējiem vadītājiem.
Diskusijas par valsts un sporta attiecībām aizsākās 1932. gadā, presē arvien noteiktāk izskanot domai, ka sporta augstākajai vadībai jāpāriet valsts rokās un nepieciešams LSOA reorganizācijas projekts. "Sports arī Latvijā, tāpat kā citās valstīs, jau stāv valsts interešu aplokā," žurnālā Stadions tika rakstīts par Valsts prezidenta Alberta Kvieša (1881–1944) tikšanos ar sporta dzīves vadītājiem Rīgā 1934. gada 20. janvārī. Tieši M. Skujenieka vadībā sprieda, lēma un radīja jaunu sporta likumu, kam cauri vijās atziņa, ka "valsts kļūst par pilnīgu sporta kustības vadītāju". 1936. gada 5. maijā Ministru kabinets pieņēma Likumu par fizisko kultūru un sporta organizācijām. LSOA vietā izveidoja Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteju. Savā darbībā un attīstībā biedrības saglabāja privātās iniciatīvas tiesības, tomēr, kā rakstīja M. Skujenieks, "sportam visos viņa veidos un vienmēr tieši vai netieši jākalpo mūsu lielajām vienībām – tautai un valstij. Šai apziņai vienmēr un visur jābūt dzīvai. Tālab personīgām interesēm, individuālām tieksmēm vienmēr jābūt pakļautām kopībai, jo, vienīgi ceļot vienojošo, mēs radīsim apstākļus, kas veicina individuālo un, pats galvenais, celsim sporta pasaulē mūsu valsti un tautu savā goda vietā, kuru tā var ieņemt".
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!