Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Piecu gadu pauze

Nesen piedzīvoju sen nebijušas emocijas un pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezos basketbola laukumā, Eiropas Sieviešu basketbola līgas sabraukumā palīdzot Liepāja/LSSS komandai. Šādas sajūtas nevar iegūt nekur citur, tomēr sapratu, ka ar basketbolu paliksim tikai draugi.

Celties un iet tālāk

Basketbolu sāku spēlēt 12 gadu vecumā. Sākumskolā starp klasēm notika turnīri un, tā kā biju galvas tiesu garāka par visiem, laikam sanāca biežāk iemest, tādēļ ļoti iepatikās šis sporta veids. Nolēmu, ka gribu sākt trenēties nopietni. Jautāju pēc padoma mūsu ģimenes draugam Oļģertam Jurgensonam, un viņš ieteica Rīdzenes sporta skolu, pat sarunājot, ka varu aiziet uz kādu treniņu pamēģināt. Kā vakar atceros pirmo tikšanos ar trenerītēm Lilitu Bergvaldi un Initu Eglīti. Paldies viņām, jo uzreiz sajutu, ka Rīdzene ir pareizā vieta, kur man būt. Pirmos gadus uz treniņiem braukāju no Ādažiem, bet vēlāk pārgāju mācīties uz Rīgas 49. vidusskolu un pat pārvācos dzīvot uz galvaspilsētu, lai kvalitatīvāk varētu apvienot treniņus un mācības. Desmit gados basketbolā ieguvu neatsveramu pieredzi un mīļus cilvēkus, kuri joprojām ir manā dzīvē. Man ir daudz skaistu atmiņu, bet ne vienmēr gāja viegli. Bija vakari, kad pēc TTT junioru treniņa mājās ierados pēc 22.00 un vēl vajadzēja mācīties. Vidusskolas laikā naktī gulēju vidēji 4–5 stundas un, tagad aizdomājoties, nesaprotu, kā varēju to dabūt gatavu.

Bija arī traumas. Pēdējā treniņnometnes nedēļā pirms U16 Eiropas čempionāta ielauzu potīti un netiku sastāvā. Pārdzīvoju. Ļoti. Basketbols vismaz man vienmēr bija gan fiziska, gan arī psiholoģiska cīņa. Tāpēc jau saka, ka sportistiem ir stipra mentalitāte un disciplīna, kādu nekur citur neiegūt, jo pēc neveiksmēm jāmāk celties un iet tālāk, jāmāk savākties pat tad, kad tas ir pēdējais, ko gribi darīt. Liels paldies trenerim Aināram Čukstem – nezinu, vai viņš to zina, bet tieši viņš (viņa basketbola filozofija) man bieži palīdzēja celties un mēģināt atkal. Visas negulētās naktis vai sāpīgās traumas tika aizmirstas, kad uzvarējām punkts punktā aizritējušu spēli, ieguvām zeltu finālos vai uzzināju, ka esmu Latvijas izlases kandidātu sarakstā. 

Vienpadsmitās klases beigās nolēmu, ka vēlos iegūt stipendiju studijām ASV. Nokļuvu Vinsensas Universitātē. Ja man prasa, ko domāju par braukšanu uz ASV, vienmēr saku, ka tā ir liela laimes spēle, bet, ja rodas iespēja, noteikti vajag braukt. Tu tur esi viens, cita valoda, cita stila basketbols, ēdiens, cilvēku mentalitāte. Tā tiešām ir cita pasaule un mājās atbrauc ar baigo rūdījumu. Vismaz man tā bija. Pa vidu vēl mani uzaicināja uz Latvijas U20 izlasi. Kas mani pazīst, zina, kāds bijis mans stāsts ar izlasēm, tāpēc, kad beidzot iekļuvu sastāvā uz Eiropas čempionātu, jutos neaprakstāmi laimīga. Diemžēl tā arī čempionātā nevienu spēli nenospēlēju, jo pāris dienu pirms izbraukšanas manam apendicītam parādījās «citi plāni». Nebija lemts. Žēl vienīgi, ka mammai tā arī netika prieks redzēt mani spēlējam čempionātā izlases formā.

Sajūsma, kad izsauc laukumā

ASV pavadīju tikai divus gadus, jo pēc pirmā iedzīvojos nepatīkamā pēdas iekaisumā. Zināju, ka vēlos koncentrēties uz izglītību, tāpēc operācijas veikšana nelikās pareizs lēmums. Atgriezos Eiropā un studijas turpināju Londonā, kas man tagad kļuvusi par ļoti mīļu pilsētu. Ieguvu bakalaura grādu sabiedriskajās attiecībās un komunikācijā, kā arī maģistra grādu stratēģiskajā mārketinga komunikācijā un reklāmā, šķirot pilnīgi jaunu lapu savā dzīvē – bez basketbola. Londona ļāva vieglāk sagremot un saprast, kas es esmu bez sporta – savas iepriekšējo desmit gadu ikdienas.

Iespējams, Londonā būtu palikusi strādāt arī pēc studijām, bet sākās Covid-19 pandēmija un burtiski vienas dienas laikā man bija jāizlemj, vai atgriezties mājās, jo Londonā situācija solījās būt īpaši slikta. Tad nu sakrāmēju vienu koferi ar domu, ka drīz varēšu atgriezties, un devos uz Latviju. Tā arī vairs neesmu tur bijusi… Savā ziņā pandēmija man palīdzēja izdarīt izvēli starp Angliju un Latviju. Nekad nebūtu iedomājusies, ka Latvijā dzīvošu kur citur, izņemot Rīgu, tomēr dzīve aizved tur, kur mums jābūt, un tagad jau gandrīz gadu par savām mājām saucu Liepāju, strādājot pilsētas Kultūras pārvaldē. Esmu patīkami pārsteigta par šīs pilsētas piedāvātajām iespējām. Te ir viss – kultūra, sports, izglītība, parki, jūra. Pilsēta ar savu neatkārtojamu šarmu un dvēseli.

Man bija pārsteigums, cik sporta nozare Liepājā ir sakārtota. Pilsētas sporta infrastruktūra ir augstā līmenī un turpina attīstīties. Pēdējos gados Liepājā atklāta tenisa halle, vieglatlētikas manēža, tāpat nozīmīgs infrastruktūras stūrakmens ir Liepājas Olimpiskais centrs un baseins ar SPA, ledus halle, āra tenisa korti un pieci āra stadioni. Šajos ārkārtējās situācijas apstākļos iedzīvotāji un sportisti izmanto tieši publiski pieejamo ārtelpu infrastruktūru – veloceliņus, sporta laukumus, vingrošanas un trenažieru laukumus. Liepājā iespēju sportot netrūkst. Arī starp kolēģiem domē ir daudz sportiski aktīvu un sportu mīlošu cilvēku un tā nu tiku pierunāta pēc piecu gadu pārtraukuma atgriezties laukumā, uzspēlējot Liepājas sieviešu basketbola komandā. Tas bija īss, bet ļoti patīkams piedzīvojums. Tik daudz skrējusi nebiju sen. Komanda spēlē augstā līmenī un to var darīt, jo visi apkārtējie apstākļi ir sakārtoti, ir lielisks treneru sastāvs un menedžments. Esmu pateicīga par iespēju būt sastāvā. Adrenalīns, emocijas, satraukumus, kas mijas ar sajūsmu, kad treneris izsauc laukumā. To nevar iegūt nekur citur. Izbaudīju iespēju piedalīties pāris spēlēs, bet vēlreiz pārliecinājos, ka es un basketbols paliksim tikai draugi. Piecu gadu pauze tomēr ir par ilgu, lai ar pilnu jaudu varētu iesaistīties tik nopietna līmeņa komandā.

Basketbolam, protams, sekoju līdzi. Īpaši tāpēc, ka vecās cīņu biedrenes, manas draudzenes, turpina sevi pierādīt laukumā. Prieks un lepnums redzēt Kati Krēsliņu, Paulu un Dignu Strautmanes, Kitiju Laksu. Redzu, kā viņas sasniedz savus mērķus un aizstāv Latvijas godu. Šķiet, ka vēl tikko U14 izlasē Igaunijā stāvējām un pirms spēles dziedājām Latvijas himnu. Tagad viņas ir augsta līmeņa spēlētājas, kuras zināmas visā pasaulē. Mums ir ļoti daudz talantīgu basketbolistu un ticu, ka Latvijas izlases dāmām vēl priekšā ir lielas lietas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jāņa Daliņa dzīves soļi

Viens no divdesmitā gadsimta izcilākajiem soļotājiem Latvijā un pasaulē Jānis Daliņš savas karjeras laikā uzstādījis septiņus pasaules un vairāk nekā 40 Latvijas rekordus dažādās distancēs. 1932. g...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā