Labāk vēlu nekā nekad
Ar vieglatlētiku sāku nodarboties Kalsnavas pamatskolas laikā. Nevaru teikt, ka biju sportā jau no agras bērnības – drīzāk sportot sāku vēlāk nekā agrāk. Pirms manis trenējās un sportoja māsa, līdz kādā reizē Kalsnavas sporta skolotājs Helmuts Polis viņai pajautāja, vai arī es intereses pēc negribētu atnākt uz vieglatlētikas treniņu. Gan jau tas bija mana garā auguma dēļ. Vēlāk ar māsu vieglatlētikas treniņus sākām apmeklēt arī Madonā pie trenera Aleksandra Krauklīša. Tagad domāju, cik liktenīgi manā dzīvē izrādījušies tieši šie divi cilvēki – skolotājs Helmuts Polis un treneris Aleksandrs Krauklītis, kuri mani nolika uz sporta taciņas.
Tieši pateicoties trenerim Krauklītim, vēlāk nonācu Murjāņu Sporta ģimnāzijā, kur iepazinos ar brīnišķīgo augstlēkšanas treneri Juri Ziediņu. Viņš palīdzēja uzlabot manus rezultātus – pārlecot 1,78 metrus, Čehijā izcīnīju sesto vietu pasaules jaunatnes čempionātā, bet Serbijā ar 1,76 metriem biju ceturtā Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā.
Šie rezultāti vēlāk man ļāva nopelnīt stipendiju, lai pēc vidusskolas turpinātu mācīties un trenēties Konektikutas Universitātē (UConn) ASV. UConn bija jāizdara izvēle, kādu novirzienu studēšu. Nosliecos par labu bioloģijai, bet papildus apguvu visus medicīnas sagatavošanas kursus, kas nepieciešami, lai pēc četrus gadus ilgajām bakalaura studijām varētu uzsākt mācības kādā no ASV medicīnas skolām. Pēdējais gads ASV nāca ar lielām pārdomām par to, kur tupināt mācības. Doma, ka vēlos būt ārste, jau bija iesakņojusies prātā, nu atlika izvēlēties, kur mērķi īstenot. Lēmums tomēr bija atgriezties Latvijā, jo nevarēju savu dzīvi iedomāties tik tālu prom no ģimenes. Gadi, ko pavadīju ASV, bija aizraujoši un vērtīgi. Es ne tikai apguvu valodu, bet arī ceļoju pa visu valsti, iepazīstot cilvēkus no dažādām kultūrām un ar dažādām vērtībām. Tas man arī tagad palīdz ar atvērtu skatu skatīties uz visu jauno. Jāpiebilst, ka tieši ASV man izdevās sasniegt savu visu laiku labāko rezultātu augstlēkšanā – 1,85 metri. Tāpat tur trīs reizes ieguvu Second Team All-American godu.
Piekritām visi
2013. gadā mani uzņēma Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātē. Pēc sešiem studiju gadiem sekoja nopietns konkurss, lai iekļūtu rezidentūrā, un esmu laimīga, ka man izdevās tikt izvēlētajā specialitātē. Rezidentūru uzsāku pērn oktobrī – Covid-19 pandēmijas laikā – un šobrīd esmu pirmā gada rezidente reimatologa specialitātē Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS). Mēs visi gatavojāmies, ka rudenī būs Covid-19 uzliesmojums, bet vismaz es nebiju iedomājusies, ka situācija nonāks tik tālu, ka tik liela daļa medicīnas personāla būs iesaistīta cīņā ar Covid-19 infekciju.
Mums kā rezidentiem ir arī dežūras slimnīcā, kas tiek iekļautas mācību procesā. No novembra dežūras noris RAKUS Tuberkulozes un plaušu slimību centra stacionārā, kur strādāju arī ar Covid-19 pacientiem. Ja kāds nevarēja vai negribēja to darīt, viņš drīkstēja atteikties, bet no mana paziņu loka neviens neatteicās. Vecākā gada rezidentiem dežūras notiek Latvijas Infektoloģijas centrā, kur viņi bija vieni no pirmajiem, kas saskārās ar Covid-19 infekciju. 2020. gada nogalē izskanēja lūgums rezidentiem brīvprātīgi iesaistīties darbā Covid-19 nodaļās. Arī es atsaucos. Šobrīd mans pamatdarbs rit RAKUS stacionārā Biķernieki, kur Gerontoloģijas centrs tagad ir daļēji pārveidots par Covid-19 nodaļu. Pirms tam RSU studiju laikos jau biju strādājusi par sanitāri Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ķirurģijas nodaļā, kas palīdzēja iegūt praktiskas iemaņas – tās noder arī tagad, kad esmu ārste rezidente. Darbs Covid-19 nodaļā ievērojami atšķiras no darba parastā nodaļā. Vairs nav iespējams pavērt durvis, uzmest aci pacientam, ātri pajautāt kādu niansi, ko nepieciešams noskaidrot. Ģērbšanās ir laikietilpīga, darbs aizsargtērpā ir fiziski nogurdinošs, jo ir karsti, traucēta redzamība. Man personīgi ļoti traucē tas, ka individuālie aizsardzības līdzekļi apgrūtina komunikāciju ar pacientu. Pacientiem mūs ir grūti sadzirdēt, arī es brīžiem sliktāk uztveru, ko man saka. Īpaši to izjūtu darbā ar cilvēkiem gados, jo tur liela nozīme ir arī neverbālajai komunikācijai.
Covid-19 sašķeļ sabiedrību
Katru mediķi piemeklē arī bezspēcības sajūta, kad esi izdarījis visu iespējamo, bet ar to nav pietiekami, lai palīdzētu. Smagi redzēt, kad hipoksijas (samazināta skābekļa daudzuma asinīs) dēļ pacients vairs nav viņš pats. Nereti ir jāatgādina lietot skābekļa masku, kuru pacienti mēdz novilkt un nozaudēt. Tad skābekļa daudzums asinīs ievērojami samazinās, bet pacients pats vairs nesaprot, kur ir maska un ka tā vispār jāuzliek. Atzīšos, kopējo noskaņojumu nospiež negatīvo izteikumu pārpilnība internetā – gan par pašu infekciju, gan ārstu darbu. Man pietrūkst tieši vienotības sajūtas, ka mēs visi atrodamies uz viena viļņa, visi ar kopīgu mērķi darām visu iespējamo, lai ātrāk atgrieztos ierastajā ikdienā. Interneta komentāri rada sajūtu, ka sabiedrība ir vēl vairāk sašķelta nekā iepriekš. Tie daži ārsti, kuri uzdrošinās kaut ko teikt skaļi un publiski, to dara aiz tīras sirdsapziņas, jo viņu iekšējā atbildības sajūta to liek, nevis tādēļ, ka kāds viņus būtu "uzpircis". Šī uzdrīkstēšanās nereti tiek atalgota tikai ar naidpilniem komentāriem un draudiem, kas demotivē savu viedokli paust citiem kolēģiem. Esmu saņēmusi pirmo vakcīnas devu pret Covid-19. Nākamajā dienā injekcijas vieta bija nedaudz jutīga, bet vēl pēc dienas šīs sajūtas pārgāja. Tiklīdz man piedāvāja iespēju, uzreiz arī piekritu. Ar nepacietību gaidu otro devu. Es izvēlējos potēties, jo tikai tā varu būt droša, ka esmu izdarījusi visu iespējamo, lai neapdraudētu savus mīļos ģimenes cilvēkus un pacientus. Visu laiku galvā ir doma "ja nu". Es apzinos, ka, notiekot sliktākajam scenārijam, būs paralizēta ne tikai mana un manu tuvinieku dzīve, bet tiks ietekmētas daudzu citu cilvēku dzīves: viņu veselība, labklājība un ikdiena.