Kamēr ir reklāmas pauze
Biatlonisti slēpo pa trasēm, kurām nemitīgi mainās konfigurācija – līdzenumi, kāpumi, nobraucieni. Kopumā tas veido lielu ķermeņa noslodzi, kuras raksturs ir atšķirīgs no līdzenuma apstākļos veicamajiem izturības sporta veidiem. Trases reljefa prasības noteiktas arī biatlona sacensību noteikumos. Aptuveni puse no slēpošanas laika sacensību distancē tiek pavadīta pret kalnu, tādēļ biatlonistiem nepieciešami ļoti augsti izturības rādītāji. Vadošajiem sportistiem maksimālais skābekļa patēriņš ir robežās no 78 līdz 84 ml/kg/min. vīriešiem un 61–73 ml/kg/min. sievietēm (Tonnessen et al., 2015), kas ir tikai nedaudz zemāk kā distanču slēpotājiem. Vadošie biatlonisti nešaubīgi ir labi slēpotāji, sevišķi slidsolī. Pēc Skandināvijā lietotās terminoloģijas, slidsoļa tehnika sacensību darbībā sevī ietver vismaz četrus galvenos paveidus, sauktus arī par subtehnikām (krievu un latviešu valodā šo nosaukumu terminoloģija atšķiras). Šie slidsoļa paveidi tiek lietoti atkarībā no reljefa pārvarēšanas grūtības pakāpes un pārvietošanās ātruma distancē. Sportistam jābūt tehniski labi sagatavotam, lai pielāgotu un variētu ar slēpošanas tehniku dažādos trases apstākļos atbilstoši noguruma līmenim un arī sacensību taktikai. Lai to spētu izdarīt, vadošie biatlonisti trenējas ap 700–900 treniņu stundām gadā, kas vērstas uz izturības attīstīšanu, krietni lielāko daļu veltot darbam uz slēpēm un rollerslēpēm. Slēpošanas laikā biatlonā norisinās virkne sacensību rezultātu veidojošu notikumu, kuru izpratne prasa iedziļināšanos un izpratni par šāda veida fiziskas slodzes ietekmi uz cilvēka ķermeni.
Atšķirība no distanču slēpošanas
Biatlonistiem slēpošanas darbība tiek pārtraukta ar nelielām pauzēm šaušanas veikšanai. Lai arī šaušanas darbība notiek, ķermenim atrodoties guļus un stāvus pozīcijā, tas nenozīmē, ka biatlonisti tās laikā pilnvērtīgi atpūšas fiziskā ziņā. Šaušanas pozu saglabāšanai ir nepieciešama papildu muskuļu noslodze, arī elpošanas kontrole samazina atjaunošanās procesu intensitāti, salīdzinot ar brīvu stāvēšanu vai apgulšanos slodzes pārtraukumā. Sacensību laikā ir iespējams kontrolēt pulsa frekvenci. Dažādu pētījumu dati rāda, ka šaušanas laikā pulsa frekvence krītas aptuveni no 90% līdz 60% guļus un 70% stāvus šaušanā attiecībā pret sportistu maksimālajiem pulsa frekvences rādītājiem. Šie dati var būt ļoti variatīvi starp indivīdiem, atšķiroties gan sākuma pulsa frekvences lielumam, gan tā krišanās straujumam. Ļoti pretrunīga ir informācija par optimālo fizioloģisko noslodzi, kādā būtu jāuzsāk šaušana. Arī šajā gadījumā ir jāpiemin lielā variācija starp indivīdiem. Tā var mainīties arī atsevišķam sportistam vienu sacensību laikā atkarībā no noguruma līmeņa, pašsajūtas, taktikas un citiem apstākļiem. Tā ir daudzu faktoru summa, ko sportisti ar treneriem risina, veic eksperimentus treniņu procesā, kā arī lieta, par kuru sportistiem ir svarīgi domāt distances laikā. Varētu teikt, ka visa slēpošanas distance ir kā sagatavošanās šaušanai.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!