Olimpisko spēļu pirmajā sacensību dienā kļuva zināms, ka nevarēsi doties uz Tokiju. Pastāsti, kas notika.
Nekas labs, īpaši, ja runā par to, cik liels darbs tika ieguldīts atlases cikla laikā. Kā jau visiem, bija daudz problēmu gan ar traumām, gan citiem apstākļiem. Uzreiz gribu pateikt paldies visiem, kuri man šajā laikā palīdzēja – mēs sasniedzām mērķi un olimpiskajām spēlēm kvalificējāmies. To ir ļoti grūti paveikt. Tomēr trīs dienas pirms izlidošanas man tika konstatēts pozitīvs tests.
Pēc pirmā testa vēl pastāvēja kāda cerība?
Jā, bija cerība. Nodevu arī otro testu, bet nekas nemainījās. Nespēju tam noticēt, bet ietekmēt nevaru.
Nekādus simptomus neizjūti?
Man bija neliela temperatūra, bet nekas nopietns.
Tev bija plāns pēc olimpiskajām spēlēm beigt karjeru, vai esi apņēmības pilns turpināt?
Par beigšanu runāju jau pēc Londonas 2012. gadā, tāpēc šobrīd par to neko nevēlos teikt. Noteikti negribu tagad uzreiz beigt karjeru, bet, kā būs tālāk, redzēsim.
Olimpiskajām spēlēm kvalificējies kā viens no pēdējiem. Cik grūta bija atlase?
Man bija trauma, bija operācija, bija reizes, kad atceltu reisu dēļ vienkārši netiku uz sacensībām. Tāpat Ķīnā uz vairākām dienām viens pats iesprūdu lidostā. Bija ļoti grūts periods, visu, kas šajā laikā notika, vairs nemaz neatcerēšos. Arī pēc operācijas bija grūta atjaunošanās, bet sacensības ir visu laiku, tāpēc nepārtraukti nepieciešams būt formā, lai vāktu ranga punktus.
2019. gadā sasniedzi labus rezultātus, kas ļāva iegūt stabilu vietu olimpiskajā rangā, bet šogad jau tie bija pieticīgi.
Covid-19 laikā nebija iespēju trenēties nepieciešamajā apjomā. Jā, tādas problēmas piedzīvoja visi, bet daudzās citās valstīs ir liela iekšējā konkurence, tāpēc viņi var sparingot savā starpā, kamēr man Latvijā šādu iespēju nav. Būtu nepieciešams visu laiku braukāt uz nometnēm, bet tobrīd tas nebija iespējams – sēdēt mājās un vienkārši skriet pa mežu nav tas. Neskatoties uz šiem šķēršļiem, galu galā tāpat spēju spēlēm kvalificēties.
Kā tev no malas izskatās šīs Tokijas spēles, kas notiek bez skatītājiem un ar daudziem ierobežojumiem?
Visi jau esam pieraduši pie sacensībām bez līdzjutējiem. Sportisti brauc un dara to, ko viņiem nepieciešams paveikt. Domāju, arī es tam īpaši nepievērstu uzmanību.
Vai kāds no Latvijas džudistiem spēs kvalificēties Parīzes spēlēm?
Es koncentrējos uz sevi, tāpēc par citiem tik daudz nevaru runāt. Tomēr ceru, ka būs sportisti, kuri rādīs labu sniegumu. Ir pāris cīkstoņi, kuri to var paveikt, bet nepieciešams ieguldīt ļoti lielu darbu.
Vai džudo popularitāti palīdzēs celt augustā Arēnā Rīgā paredzētais Eiropas kadetu čempionāts?
Protams, ka jā. Kopumā džudo Latvijā ir masveidīgs sporta veids ar to mums nodarbojas daudz bērnu, bet līdz profesionālajam līmenim paliek ļoti maz no viņiem.