Kā jau daudziem, arī mani ģimene ievirzīja konkrētajā sporta veidā. Man tēvs un vectēvs jau nodarbojās ar šaušanu. Bērnībā man ieroči zibēja acu priekšā, un pašam arī radās vēlme pamēģināt. Vectēvs laukos iedeva izmēģināt izšaut ar gaiseni un pēc tam mammai teica, ka es gribot šaut. No tēva puses man vectēvs šāva, savukārt tēvs jau 12 gadu vecumā sāka nodarboties ar šaušanu un padomju laikā bija PSRS čempions. Tāpēc arī man ieroči un militārās lietas ir sirdij tuvas. Kad sāku nodarboties ar šaušanu, tālu neaizdomājos – darīju to, draugu vadīts. Man vienkārši piedāvāja, vai es negribu pašaut. Aizgāju uz vienu treniņu, otru, trešo, un izrādījās, ka esmu nokļuvis pie trenera (Zigfrīda Markaiņa – aut.), kurš vēl manu tēti ir trenējis. Tad jau bija skaidrs, ka viss būs nopietni, un diezgan ātri sāka parādīties labi rezultāti.
Lielākajā daļā sporta veidu jau pirmsākumos var pateikt, vai tur kaut kas sanāks. Piemēram, basketbolā meklē gara auguma puišus, citos sporta veidos atkal ir sava specifika. Kā var šaušanā pateikt, ka no konkrētā jaunieša vai jaunietes sanāks lietaskoks?
Es nezinu, vai uzreiz var pateikt. Tas jau būtu jājautā treneriem, bet pēc pusgada, es domāju, var izdarīt secinājumus. Svarīgākais ir, kā bērns uztver viņam teikto un kā cenšas to izpildīt. Ja viņš varbūt arī dara nepareizi kaut ko, bet saprot un apzinās, kas būtu jāpamaina, tad nākotnē var no viņa sagaidīt labus rezultātus. Jāskatās arī uz viņa "fizisko", vai viss tiek darīts bez liekām kustībām. Ja pēc pusgada bērnam vaicā, kāpēc viņš iešāva astoņniekā, nevis desmitniekā, un atbilde skan – es nezinu. Ja viņam prasa, vai viņš vispār saprata, kā izšāva, un atbilde atkal ir – es nezinu, tad... Protams, uzreiz jau nesaka, ka tur nekas nesanāks. Ir jau arī tādi gadījumi, ka talants atklājas tikai pēc gadiem, kad jau ir ieguldīts daudz darba. Par šo tēmu labāk būtu vaicāt treneriem.
Labi, bet noteikti zināsi pastāstīt, kā šaušanā trenē fizisko sagatavotību un ar kādām īpašībām šāvējam ir jābūt apveltītam?
Spēcīgai ir jābūt galvenajai muskulatūrai, un tā ir arī jātrenē. Tas nav kā basketbolā vai hokejā, kur strādā arī ar lielākiem svariem, lai uztrenētu muskuļus. Mums ir jānostiprina muskulatūra, mums tā nav jāuztrenē. Muskulatūrai ir jāiztur sporta pistoles svars, kas ir aptuveni viens kilograms. Ir jāiet uz trenažieru zāli vai arī jāskrien un ir jāstrādā tikai ar savu svaru. Var mājās pumpēties vai pietupienus izpildīt. Svaru zālē pietiek, ja visu laiku paceļ 60 kilogramu. Nav nepieciešams trenēties, lai paceltu 100 kilogramu.
Jātrenē laikam arī muskulatūra, lai nekustīgi varētu noturēt pistoli?
Tie ir tā saucamie treniņi pa tukšo. Pacel pistoli, notēmē pret sienu un turi. Pielādē, notēmē, noklikšķini, un tā stundu vai pusotru no vietas. Tas nekas, ka nav šāviena. Ja muskuļu atmiņa būs ietrenēta uz visām šīm darbībām, tad šāviena laikā viss strādās tieši tāpat. Ja to nedara regulāri, ir stipri mazākas iespējas izpildīt labus šāvienus. Ja gadījumā kaut kādu iemeslu dēļ netiek uz treniņu, tad šādi var trenēties mājās. Kad es mācījos Kandavas tehnikumā, tad dzīvoju kopmītnēs. Uz šaušanas treniņiem tiku tikai sestdienās un svētdienās. Pārējās dienās kopmītnes istabiņā stāvēju pret sienu un cilāju pistoli. Trenēju visas tās pašas kustības, kas ir šaušanas laikā. Tādā veidā trenēju muskulatūru un muskuļu atmiņu, lai, aizejot uz šautuvi, ķermenis būtu gatavs visu to pašu izpildīt.
Cik liela slodze ir sacensību laikā?
Tas ir atkarīgs no disciplīnas. Šaušanā ar pneimatisko pistoli no 10 metru attāluma ir noteikts laiks viena stunda un 15 minūšu, kuru laikā ir jāizpilda 60 šāvienu. Vienam šāvienam sanāk laiks viena minūte un dažas sekundes. Var izšaut ātrāk divus šāvienus un pēc tam pāris minūšu atpūsties. Katrs pats šautuvē sadala savu laiku. Pistole ir jāpielādē, jānotēmē un jāizšauj. Optimālais tēmēšanas laiks ir sešas līdz astoņas sekundes. Ja dara to ilgāk, roka sāk pagurt un pistole jau var sākt staigāt. Tad parasti atceļ šāvienu, lai atpūtinātu roku. Maksimālais punktu skaits ir 600. Protams, to izdarīt ir gandrīz neiespējami, bet uz to ir jātiecas. Man labākais rezultāts ir 582 punkti. Ir arī vingrinājumi ar šaušanu no 25 un 50 metru attāluma. Šaušanai no 50 metru attāluma izmanto mazkalibra pistoli, kurai nospiediens ir mīkstāks, jo attālums tomēr ir lielāks. Šajā vingrinājumā arī ir 60 šāvienu un tiek dots laiks viena stunda un 30 minūšu. Vienai sērijai, tas ir 10 šāvieniem, sanāk laiks 15 minūšu.
Spriežot pēc sacensībām atvēlētā laika, šaušana ieskaitāma izturības sporta veidu kategorijā?
Noteikti, un izturība patiešām ir vajadzīga. Šaušanā vissvarīgākais ir nobeigums. Spilgts piemērs ir mans starts jūnija beigās Eiropas spēlēs Minskā. Pirmā sērija man bija ne visai izdevusies, bet pēdējā sērijā es iešāvu deviņus no desmit desmitniekiem. Es ieguvu 99 punktus, un tādējādi sevi arī izvilku. Līdz priekšpēdējai sērijai man īsti nebija cerības, ka kaut kas labs varētu būt. Uz pēdējo sēriju es patiešām saņēmos, jo sapratu, ka sacensības ir jābeidz labi, tad es arī kārtīgi atstrādāju visus šāvienus, tikai vienā nedaudz kļūdoties, bet arī tas bija ļoti tuvu desmitniekam. Pateicoties pēdējai sērijai, es kā astotais iekļuvu finālā.
Kādā vecumā būtu vēlams sākt nodarboties ar šaušanu?
Plus/mīnus tie varētu būt 12 gadu, jo, pēc likuma, ar attiecīgiem ieročiem var sākt šaut no 12 gadu vecuma. Tad ir nākamais limits 16 un 18 gadu. Protams, var jau sākt arī 20 gadu vecumā. Pastāv iespēja, ka ir tāds talants, kurš četru gadu laikā tiek uz olimpiskajām spēlēm. Man gan tas liekas ārkārtīgi liels izņēmums. Salīdzinājumam izvēlēšos hokeju. Slidotapmācība bieži vien sākas, kad bērns ir sācis staigāt. Tad arī ir iespēja izaugsme, jo pamazām tiek apgūtas visas prasmes.
Lai šaušanā nokļūtu olimpiešu vidū, vismaz septiņi astoņi gadi ir kārtīgi jātrenējas?
Tas ir pārspīlēti īss laikaposms. Ar to nepietiks. Es šauju jau vienpadsmito gadu. Var teikt, ka es ielēcu pēdējā vagonā, lai kaut ko nopietnu sasniegtu. Divdesmit gados var sākt šaut, bet tad tu nekad nebūsi profesionālis. Jāsāk ir jau no mazotnes.
Tagad esi profesionālis. Cik laika dienā tu velti šaušanai?
Šaušana tagad ir tikai mans darbs. Kad ielēcu no junioriem pieaugušo kārtā, man nebija tik labu rezultātu, tāpēc tajā laikā arī strādāju. Tagad šaušanai es atvēlu četras stundas dienā. No rīta treniņš ilgst no desmitiem līdz divpadsmitiem, pēcpusdienā divas stundas no četriem. Pārsvarā jau visu laiku man ir viens un tas pats. Šogad man vēl ir Pasaules kausa sacensības Brazīlijā, tad vieni mači Itālijā, un pa lielo rēķinu sezona būs beigusies. Pēc tam jau vairāk būs fiziskās sagatavotības treniņu priekš nākamās sezonas, kas ar sacensībām Latvijā sāksies janvārī.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 19. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Baltu dūre
.