Piebremzēt, lai neizdarītu par daudz. Saruna ar pasaules čempionu Kasparu Stupeli

Krustcelēs ir iebraucis Latvijas motokrosa blakusvāģu klases kantētājs Kaspars Stupelis. Pirms nedēļas viņš ceturto reizi kļuva par pasaules čempionu, taču priecīgo ziņu papildināja Stupeļa atklāsme, ka nākamsezon viņš kopā ar holandieti Etjēnu Baksu vairs nebrauks. Par savu nākotni mūsu pagājušās nedēļas sarunā Kaspars bija neziņā, taču patiešām bija interesanti iztaujāt četrkārtējo pasaules čempionu par viņa sportiskās karjeras līkločiem. Viegli viņam nav klājies – tas būtu maigi teikts.

Pēc ceturtā titula izcīnīšanas sacīji, ka šis panākums nācis visgrūtāk no visiem. Kāpēc sezona izvērtās tik smaga?

Jāsāk ar to, ka ir pagājis zināms laiks, un tie ir četri gadi kopš iepriekšējā titula izcīnīšanas. Pēc 2015. gada nākamajā sezonā es pārrāvu ceļgala krusteniskās saites, kas ir viena no smagākajām traumām manā karjerā. 2017. gads pagāja latviešu patriotisma vārdā. Ar Jāni Daideru izveidojām savu komandu, un bija domubiedri, kuri solīja, ka viss būs kārtībā, bet kaut kādā brīdī tomēr pagrieza muguru. Liela daļa organizatorisko darbu, tai skaitā finanšu jautājums, gūlās uz maniem pleciem. Tā bija sezona, kāda man iepriekš vēl nebija bijusi. Pie vieniem un tiem pašiem cilvēkiem gāju trīs četras reizes sezonā un lūdzu atbalstu, lai mēs varētu sezonu nobraukt līdz galam. Pēc tam es ar Baksu vienojos kopā startēt 2018. gada sezonā. Sākumā viss izskatījās labi, kārtīgi pastrādājām sagatavošanās posmā, bija mums labs nodrošinājums, arī man bija atbalstītāji, bet pirmajā sezonas braucienā kritām. Etjēns salauza atslēgas kaulu, bet es saplēsu kājas muskuli. Visa sezona kā sniega pika aizvēlās pilnīgi citā virzienā. Tā mēs esam nonākuši līdz šai sezonai, kad viss atkal ir izdarīts, bet atkal sākas pārbaudījumi. Francijas posmā man akmens trāpīja pa plaukstu, un plaukstas kauliņš saplīsa vairākos puzles gabaliņos, bet jau pēc piecām dienām Igaunijā bija nākamais posms. Ir jāstartē, un visu nedēļu man roka tika turēta ortozē nekustīga. Nedēļas nogalē es noņēmu ortozi, lai neviens to neredzētu, un startēju. Kad šķita, ka roka jau būs sadzijusi un viss būs labi, Holandes čempionāta posmā es ierāvu kāju aizmugurējā ratā un augšstilbam noplēsu milzīgu ādas gabalu. Tad es morāli iekritu diezgan dziļā bedrē. Man pašam radās daudz jautājumu – kāpēc tas viss tā notiek? Salauzu ribas vienu, otru reizi, kājas trauma, pēc tam vēl sākās problēmas ar muguru, kas joprojām turpinās. Sacensībās Šveicē man ietriecās mugurā. Ceļoties augšā pēc visiem šiem triecieniem, kad normāls cilvēks būtu palicis sēžam vai guļam, tā arī būs atbilde, kāpēc šī ir visgrūtākā sezona, un man ir milzīgs gandarījums, ka es nepadevos un izturēju līdz galam.

To visu uzklausot, jājautā, vai tev ir kāda vietiņa uz ķermeņa, kas nav cietusi?

Nav jau tik traki. Tas jau būtu stipri pārspīlēti. Bet, nujā, ir dienas, kad es apsēžos un domāju, ka tiešām esmu daudz pārcietis un daudz kam ir iets cauri. Tomēr pieļauju, ka kādam ofisa darbiniekam situācija ir pat bēdīgāka. Varbūt viņš ir krietni neveselīgāks nekā es.

Traumas bieži vien ir tāpēc, ka sagatavošanās posmā kāda muskuļu grupa nav kārtīgi nostiprināta. To esmu dzirdējis no citu sporta veidu pārstāvjiem, taču tavā gadījumā ar to laikam nav nekāda sakara. Piemēram, akmens nejauši trāpa pa plaukstu – kurš gan no tā var būt pasargāts?

Šosezon man pirmo gadu ir personiskais fiziskās sagatavotības treneris – distanču slēpotājs Juris Ģērmanis. Viņam es gribu teikt lielu paldies, ka viņš ir mans draugs un palīgs. Nav tā, ka es neizdaru pietiekami daudz, tieši otrādi – mani vajag piebremzēt. Sarunājām ar Juri, ka viņš man raksta plānu un es viņam simtprocentīgi ticu. Šosezon es jutos ļoti labi. Īstenībā es arī esmu no tiem, kas dziļi rakņājas un cenšas rast izskaidrojumu, bet motokross nav tas sporta veids, kur viss pakļaujas loģikai. Tikpat labi akmens varēja aizlidot manai rokai garām vai trāpīt pa bruņām. Dažreiz gan ir tā, ka, gūstot vienu savainojumu, turpini braukt un tajā grūtības punktā neesi simtprocentīgi tāds, kādam vajadzētu būt. Cenšoties kādu vietu pasaudzēt, var iegūt citu traumu, jo kustības uz moča vairs nav ierastās.

Cik zinu, tu pats esi konsultējis citu sporta veidu pārstāvjus par fizisko sagatavotību. Kāpēc nedarbojies vairs pēc sava plāna?

Kā jau teicu, neesmu no tiem, kas kaut ko neizdara, tomēr labāk ir izdarīt 95 vai 99, nevis 105 procentus. Kas ir par daudz, vairs nav labi. Astoņpadsmit gadus pats esmu zinājis, kā trenēties, bet šoreiz gribēju, lai kāds cits man uzraksta plānu un lai es vairs nelauzītu galvu, vai man šodien vēl noskriet 10 kilometrus, vai vēl nomīties 100 kilometrus, vai vēl kaut kas jāizdara. Tagad man ir plāns, Juris mani konsultē un reizēm arī piezemē. Pagrieziena punkts bija pagājušā gada Stelpes posms. Ārā bija pāri par trīsdesmit grādiem, un dažus braucējus slēdza pie sistēmas. Man pašam, ja godīgi, pēdējās desmit minūtes pagāja gandrīz vai bezfilmā. Pēc tādām mocībām man nāca apgaismība, kas varētu sekot tālāk – tā būtu nāve. Tu izspied no sevis tik daudz, ka nomirsti. Tas mani mazliet sabiedēja. Paskatījos savā treniņu dienasgrāmatā, ko biju izdarījis vienu nedēļu pirms Stelpes posma, un sapratu, ka ir bijis par daudz. Būs mājas posms, tāpēc vajag vēl šo un to... Tad arī sapratu, ka vajag kādu no malas, kas mani pavelk atpakaļ.