Palīdzēt vadošajiem braucējiem bija viņa uzdevums profesionālajā riteņbraukšanas karjerā. Viens no Latvijas pēdējās desmitgades vislabākajiem šosejas riteņbraucējiem Aleksejs Saramotins intervijā Sporta Dienai atzīst, ka velosports augstākajā līmenī viņam ir beidzies. Jau šosezon Saramotins spēra platu soli atpakaļ, jo pārstāvēja kontinentālā līmeņa komandu Interpro Stradalli Cycling. Savas karjeras laikā Aleksejs startēja HTC-Highroad, Cofidis, IAM Cycling un Bora-Hansgrohe profesionālajās komandās, izmēģināja spēkus divās no trijām lielajām tūrēm – Vuelta a Espana un Giro d’Italia – un par sevi nopietni lika runāt vienās no visslavenākajām viendienas sacīkstēm Parīze– Rubē. Par ziemeļu elli nodēvētajās sacensībās sportistiem jāveic arī bruģa un grants seguma sektori, un 2016. gadā Saramotins finišēja augstajā astotajā vietā.
Aleksejs pieļauj nelielu varbūtību, ka zemākā līmenī viņš varētu turpināt startēt, tomēr ir jau aizsākts biznesa projekts Francijas kūrortpilsētā Nicā, kur Saramotins ar ģimeni pastāvīgi dzīvo.
Pirms gada arī ilgāku laiku gaidīji līgumu. Šogad situācija ir līdzīga vai tomēr atšķiras?
Es domāju, ka atšķiras. Man jau ir cits vecums.
Vecāks esi kļuvis tikai par vienu gadu!
Jā, bet jāņem vērā, ka man jau šogad nebija profesionālas komandas. Interpro Stradalli Cycling bija kontinentālā vienība, un es jau pirms gada nevarēju sameklēt pieņemamu piedāvājumu augstākajā līmenī.
Šī gada komanda bija bāzēta Japānā?
Situācija vispār bija nedaudz dīvaina. Īstenībā komanda bāzējās Francijā, bet galvenais boss bija no Japānas. Vispār jau viņš ir kanādietis, kurš dzīvo Japānā, un izlēma ar menedžeri no Francijas izveidot komandu. Bet tā komanda jau ir beigusi pastāvēt.
Tas bija viena gada projekts?
Tā sanāca, bet man izskatījās, ka viss būs daudz nopietnāk. Viņi uz kaut ko cerēja, bet beigās palika tukšums.
Zinot, ka pirms tam brauci Pro Tour komandā, šogad jau spēri platu soli atpakaļ?
Jā, protams. Šī gada komanda bija kā savulaik Rietumu banka, kas arī startēja kontinentālā līmenī. To līmenī pat nevar salīdzināt ar profesionālo.
Kad riteņbraukšanā uzbangoja dopinga skandāli, vairākas kompānijas atteicās no atbalstīšanas, dažas komandas beidza pastāvēt un braucējiem atrast darbu kļuva sarežģītāk. Patlaban situācija nav uzlabojusies?
Es domāju, ka ir tāpat, kā bija. Tagad tikai komandu vadītāji vairāk skatās uz jaunajiem braucējiem. Riteņbraukšanā ienāk jauna paaudze, daudzas komandas pilnībā ir atjauninājušas sastāvu. Notiek darbs nākotnes vārdā. Vairākās komandās vadošo braucēju vecums ir no 23 līdz 25 gadiem. Pieredzējušo braucēju ir palicis gaužām maz.
Ilgu laiku pats startēji Rietumu bankas sastāvā kalnu riteņbraukšanas sacensībās. Vai pārāk vēlu nepievērsies šosejas riteņbraukšanai?
Protams, par vēlu, jo man tad bija jau 27 gadi. Bet ko es tajā laikā varēju darīt? Neko. Rezultāts man bija, kaut ko mēģināju darīt, bet variantu nebija. Tajā laikā nebija tādu iespēju kā tagad ar interneta starpniecību.
Vai tolaik, kad Romāns Vainšteins beidza braukt, Latvijas riteņbraukšanā nebija neliela krīze?
Bija, jo profesionālajā līmenī bija palicis viens pats Raivis Belohvoščiks. Neviens īsti nevarēja mums palīdzēt.
Tagad vairāki jaunie braucēji izvēlas doties uz zemāka līmeņa komandām ārzemēs. Tev tolaik nebija iespējas iet šo ceļu?
Man īsti nebija. Es jau vispirms no Latvijas arī aizbraucu uz kontinentālo komandu Designa Kokken Dānijā. Tā bija maza komandiņa, kurā man bija sevi jāpierāda. To es izdarīju un no turienes pēc tam tiku uz HTC-Highroad. Tas bija liels lēciens augšup. Iepriekš man nebija iespējas nokļūt pat mazā komandā ārzemēs. Es mēģināju kaut ko runāt, bet tie bija citi laiki. Tagad var uzrakstīt tviterī kā tāds un šitāds braucējs. Tolaik tas nebija iespējams.
Spilgts piemērs ir Emīla Liepiņa gadījums. Profesionālu komandu pārstāvošais Toms Skujiņš mikroblogošanas vietnē Twitter izteica neizpratni, kā bez līguma varot būt tāds braucējs kā Emīls, un pēc šī ieraksta 2018. gada rudenī Liepiņš ieguva līgumu One Pro Cycling komandā.
Jā, šādi var palīdzēt. Pirms desmit gadiem bez menedžera būtībā nebija iespējams izsisties. Tolaik bija vajadzīgs arī cilvēks, kurš tevi var piedāvāt komandām, jo īpaši karjeras sākumā. Tas pats jau ir arī tagad, bet vienkārši ir arī citas metodes, kuras darbojas.
Nule kā par pasaules čempionu WRC klasē kļuvušais Igaunijas rallija braucējs Ots Tenaks neslēpj, ka viņam karjeras laikā pāris reižu iegūt līgumu palīdzējis tautietis Marko Mertins. Mazo valstu sportistiem laikam jau ir būtiski, lai kāds no savējiem, kurš konkrētajā sporta veidā jau ir guvis panākumus, aizliek labu vārdu?
Nepārprotami – tā tas ir. Cik es atceros, tajā laikā mēs vārījāmies savā putrā. Cerējām uz gaišāku nākotni, bet reāla pamata tam nebija. Nezinājām, kā būtu jārīkojas. Es pats rakstīju komandām, kas es esmu, kur un kā braucu. No šodienas skatpunkta jau es saprotu, ka tie bija tikai tādi mēģinājumi. Reāli nekas nevarēja notikt. Es neaizdomājos tik tālu, ka man būtu vajadzīgs kāds palīgs. Es tikai trenējos un startēju. Domāju, ka būs rezultāts un ar to man pietiks. Pirms Pekinas olimpiādes 2008. gadā Eiropas rangā es pat biju labāko desmitniekā, bet arī tas man neko nedeva. Tikai tad, kad Rietumu bankā par treneri sāka strādāt igaunis Jāns Kirsipū, man nāca apskaidrība, kā viss notiek. Viņš man daudz iemācīja. Teica, ka ir vajadzīgs menedžeris un vēl kāds cilvēks, kurš stāsta, ka ir tāds braucējs.
2008. gadā nokļuvi profesionālajā komandā un astoņus gadus startēji visaugstākajā līmenī. Saprotams, ka esi iepazinis profesionālā velosporta virtuvi un noteikti ir pazīstami cilvēki tajās aprindās. Vai tagad vari palīdzēt kādam Latvijas jaunajam braucējam pavirzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm?
Ja patiešām ir kāds talantīgs braucējs, tad es varu ierunāties. Īstenībā tas ietilpst manos nākotnes plānos. Jaunajiem braucējiem jebkurā gadījumā ir vajadzīgs menedžeris. Man ir sakari Eiropā, bet es neesmu menedžeris.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 4. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!