Mana motivācija ir Latvijas karogs. Saruna ar paralimpieti Diānu Dadzīti

Kādas ir pašreizējās aktualitātes jūsu profesionālajā sporta dzīvē? 

Pēc pusotra gada nepārtraukta darba man bija divu nedēļu atvaļinājums, bet šonedēļ atkal sāku treniņus, lai gatavotos Tokijas paralimpiskajām spēlēm. Treniņiem aiziet 25 līdz 30 stundas nedēļā, un līdztekus tam es strādāju arī biroja darbu, lai varētu "savilkt galus". Tā ka man ir trīs darbavietas – paralimpiskā vienība, kur esmu vieglatlēte, ratiņbasketbols un biroja darbs.

Kur jūs strādājat? 

Tas ir tā dēvētais papīra darbs vienā birojā Trīrē, kur es tagad dzīvoju. Lielais pluss ir tas, ka varu strādāt attālināti.

Tā kā jūs dzīvojat un trenējaties Vācijā, vai paralimpiskajās spēlēs tomēr startēsiet zem Latvijas karoga?

Protams, es vienmēr to esmu darījusi un tā būs arī turpmāk, lai gan man ir bijuši vairāki piedāvājumi no citu valstu komandām startēt to sastāvā. Taču savu valsti nemainīšu ne pret ko.

Kādēļ jūsu dzīve pašlaik rit Vācijā? Tas ir privātu vai profesionālu apsvērumu diktēts? 

Noteikti profesionālu, pats galvenais iemesls ir tas, ka mans treneris ir no Vācijas. Es ar viņu strādāju jau kopš 2016. gada.

Kā jūs atradāt savu treneri? 

Lielā mērā tā bija nejaušība. Vēlējos mainīt treneri, jo mana Latvijas trenere bija pārāk maiga, man, lai cik tas dīvaini neskanētu, vajadzēja stingrāku roku. Manam Vācijas trenerim gan nav pieredzes darbā ar cilvēkiem ar kustību traucējumiem, taču tas nav šķērslis, jo viņš teica: tu man esi tāds pats sportists kā pārējie.

Kādi ir treniņu apstākļi Latvijā un Vācijā? Cik tie ir vai nav atšķirīgi? 

Vācijā ir daudz attīstītāka treniņu infrastruktūra. Piemēram, Latvijā vēl joprojām zināma problēma ir trenažieru zāļu pieejamība sportistiem ratiņkrēslos. Situācija gan pēdējā laikā ir mainījusies uz labu. Vislielākās grūtības rada tas, ka šķēpa mešanas treniņiem nepieciešams tāds stadions, kur es varu novietot savus tā saucamos metamos ratus, jo tos ir nepieciešams piestiprināt pie zemes. Vienīgais šāds stadions ir tikai Murjāņos, turklāt tas ir pieejams tikai vasarās. Tā ka faktiski Latvijā nav tāda stadiona, kur es varētu trenēties visu gadu.