Olimpiskās spēles kā balts vai melns. Saruna ar Mārtiņu Pļaviņu

Salīdzinājumā ar otru vadošo Latvijas vīru pludmales volejbola pāri Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu bez papildu spriedzes olimpiskajai sezonai var gatavoties Mārtiņš Pļaviņš un Edgars Točs, kuriem ceļazīme uz Tokijas spēlēm kopš rudens ir kabatā. Tomēr arī viņu plānus ietekmējis koronavīruss – sezonas pirmajām sacensībām Dohā viņi netika pielaisti, jo iepriekš bijuši vīrusa skartajā Ēģiptē, kur ielika un turpinās likt pamatus olimpiskajam gadam. Tāpēc sezonas pirmās sacensības Pļaviņam un Točam būs tikai 6.–10. maijā Majoros, kur notiks Pasaules tūres triju zvaigžņu posms.

Cik gatavi esat sezonai?

Esam fiziski labā formā, bet nav spēļu prakses. Jautājums, kā kondīciju pratīsim noturēt sezonas laikā. Galvenais rādītājs būs sacensības.

Šajos pāris mēnešos Ēģiptē visu, ko bijāt plānojuši, arī paveicāt?

Jā, bet Ēģiptē vēl trenēsimies piecas nedēļas. Atpakaļ lidosim 17. martā. Darāmajam laika vēl ir daudz, un ir iespējams no nulles sasniegt labu formu. Šobrīd esam labā gatavībā, mums tikai vajag šo to uzlabot.

Cik dzirdēts, jums Ēģiptē bija problēmas ar treniņiem, tostarp pazuda pat tīkls. Kas notika?

Nē, tīklu nenospēra. Visus iepriekšējos gadus, kad trenējāmies Ēģiptē, par laukumu nebija jāmaksā. Tomēr vietējie internetā atkoda, ka pludmales volejbolistiem siltajās zemēs notiek treniņnometnes, turklāt ēģiptieši arī noskaidroja, kādas ir treniņvietu cenas par vienu dienu. Viņi saprata, ka mums arī notiek nometne – trenējamies taču trenera vadībā. Līdz ar to vietējie gribēja, lai maksājam par treniņiem to cenu, ko atraduši internetā. Tomēr mēs uzsvērām, ka esam no Latvijas, kas nav superbagāta valsts, un nevaram atļauties trenēties par tādām summām. Astoņu dienu laikā vienojāmies un tagad maksājam. Kamēr šis jautājums nebija atrisināts, apsaimniekotāji noņēma tīklu un stabus. Tagad maksājam summu, kas ir simboliska salīdzinājumā ar to, no kuras jāšķiras, ja brauc trenēties, piemēram, uz Tenerifi.

Ja būs jāmaksā arī nākamgad, trenēsities citur?

Redzēs, kādas summas viņi pieprasīs. Par nākamo gadu gan ir grūti teikt, jo būs noslēgusies olimpiskā sezona un būs daudz pārmaiņu. Kāds beigs spēlēt, kāds mainīs partneri. Ja Ēģiptē būšu tikai ar Edgaru un treneri, trīs mēnešus nomaukt būs pagrūti. Ja ir divas komandas un ir ar ko sparingot, tad nav jautājumu. Līdz ar to jāskatās, vai kāds ar mums būtu gatavs uz turieni braukt un trenēties. Turpat, Hurgadā, jau esam atraduši vietu, kur laukumu ir gatavi dot par brīvu, jo vienkārši tur nav cilvēku. Tā ka izvēles iespējas ir.

Pret jūsu treneri Genādiju Samoilovu attieksme no dažādu sportistu puses ir diezgan nevienprātīga, piemēram, daudz runāts par viņa it kā ne pārāk siltajām attiecībām ar audzēkni Tīnu Graudiņu.

Mans subjektīvais viedoklis: katram vecuma posmam trenerim jābūt citādai pieejai. Ar divgadīgu bērnu nevari strādāt tāpat kā ar 35 gadus vecu profesionāli. Kad man bija 23 gadi, ar Aleksandru Samoilovu bijām zemāki par zāli. Izgājām cauri visam un tieši tāpēc esam tur, kur šobrīd esam. Ne es, ne Saša nebijām supertalanti. No mums vienkārši tika daudz prasīts, neskatoties uz to, vai varam to paveikt vai nevaram. Mēs to arī darījām un ikdienā ļoti daudz trenējāmies. Tagad paaudze ir citādāka: ai, es šodien nevaru – man kaut kas iesāpējās; manam seriālam Netfliksā ir jauna sērija vai vēl kas. Agrāk mēs katru dienu bijām pludmalē. Uzskatu, ka tas ir trenera lielākais pluss – ja gribi trenēties, viņš ir gatavs tevi sagatavot, lai, līdz 25 gadu vecumam izejot viņa apmācību, nākamos desmit gadus vari domāt par uzturu un fizisko sagatavotību, jo pirms tam jau esi sagatavots maukt un nekad nepadoties. Mūsdienās jauniešiem ir tik daudz izvēles iespēju, bet agrāk mums skolās ar lineālu pa pirkstiem dauzīja! Tagad, nedod Dievs, ja uz tevi ne tā paskatās. Skolotāju uzreiz izmet ārā. Tas viss ir mainījies, un daudzi grūtus apstākļus vairs nevar izturēt.

Tu to attiecini arī uz mūsu meitenēm?

Jā, nepārprotami. Viņas nav gatavas. Arī Mihails Samoilovs ir citādāks nekā Saša. Protams, tā kā viņi ir Genādija dēli, prasības viņiem noteikti tik un tā bija lielākas nekā man.

Savulaik pats aizgāji no Genādija, bet vēlāk atgriezies. Nebijāt uz viena viļņa?

Nedomāju, ka man toreiz bija problēmas ar treneri. Vairāk ar Sašu. Kopā bijām ilgi spēlējuši, izgājuši cauri visam, bet pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm izpūtām gaisu un domājām par kaut kā jauna pamēģināšanu. Saša palika pie Genādija, bet es, lai būtu kāds restarts, meklēju citu treneri. Kad pagāja zināms laiks, bija vēl viens restarts un pēc desmit gadu pauzes atgriezos pie Genādija. Mums abiem nesaskaņu nav bijis. Jā, ir bijušas kādas domstarpības, bet mēs vienmēr ātri ar tām tikām galā. Genādijs piedāvāja šo olimpisko ciklu trenēties pie viņa, un man arī pašam pēc netikšanas uz Riodežaneiro olimpiādi bija vajadzīgs kas jauns. Tas bija tas, kas vajadzīgs, īpaši Edgaram, jo viņam vairs nav 20 gadu, bet bija jāapgūst tās īpašības, kas tieši tajā vecumā vajadzīgas, piemēram, tehnika un bloki. Šķita, ka Genādijs ir gatavs upurēt visu, lai mērķtiecīgi sagatavotu sportistus olimpiskajām spēlēm.