Kājas ir ātras, bet galvenais, lai kamana labi slīdētu. Latvijas ziemas sporta galvenā cerība skeletonists Martins Dukurs ir kārtīgi pastrādājis sagatavošanās ciklā, tomēr ieviestās izmaiņas noteikumos ar svara ierobežošanu rosina piesardzību. Nav zināms, vai spēku samēros nebūs būtisku pārmaiņu. Martins stāsta gan par izmaiņām komandā, gan arī par to, kā izmaiņas noteikumos varētu ietekmēt turpmāko darbību.
Tu biji galvenais iniciators austriešu trenera Matiasa Gugenbergera pieaicināšanai?
Precīzi neatceros, bet visticamāk, ka es arī biju, jo ar mani pirmo viņš sāka strādāt. Man iepatikās mūsu sadarbība. Sapratām arī, ka ar Rodžeru (bijušo bobslejistu Lodziņu, kurš iesaistījās skeletona kamanu izgatavošanā – aut.) neturpināsim.
Tas bija abpusējs lēmums?
Jā, jo viņu interesēja tikai viņa izgatavotā kamana. Risinājumi tik tiešām bija interesanti, bet nevar visu laiku ķert kaut abstrakti, jo ir jau jābūt arī rezultātam. Vienu dienu mēģinājām kaut ko vienu, nākamajā atkal kaut ko citu, bet īsta koncepta tam visam apakšā nebija. Nobraucām vienu treniņu, un rezultāta nav. Kaut kas tiek pamainīts, bet nākamajā dienā uzlabojuma nav. Mums saka, ka zinot, kur vaina, kamanā atkal kaut kas tiek izmainīts, bet rezultāta ziņā izmaiņu nav. Tā tas turpinājās nedēļu no nedēļas.
Kādus padomus trasē var dot treneris, kurš tikai vienu reizi Pasaules kausā bijis uz goda pjedestāla, bet viņa audzēknim ir 51. uzvara Pasaules kausa posmos?
Liela daļa treneru jau vispār trasē nav braukuši. Piemēram, mūsu pašu Mihails Arhipovs bija bobslejists. Galvenais ir zināt ideju, kā vajag braukt. Trajektorijas jau pa lielo rēķinu nemainās – brauc ar bobu vai skeletonu. Protams, ir vietas, kur ar bobu var atsisties pret apmali, bet ar skeletonu to nedarīsi. Galvenokārt visa braukšana tiek salīdzināta ar citiem skeletonistiem. Visi skatās, kurš ātrāk iebrauca virāžā un kurš atkal vēlāk, un pēc tam analizē uzrādītos rezultātus. Visu laiku analizējot, jau rodas vīzija un saprašana par to, kā ir jābrauc.
Bobslejisti un skeletonisti pārsvarā brauc pa vienām līnijām?
Ir atsevišķas trases, kur braukšana ar bobu un skeletonu atšķiras. Piemēram, skeletonam Vinterbergas trase ir viegla, bet ar bobu tur ir ko pacīnīties. Laplaņa atkal bobslejam ir vieglāka, bet mums tur ir pamatīga gaļasmašīna.
Cik būtiski trases gadu no gada pamainās?
Aizbraucot uz zināmu trasi, nav tā, ka tikai jāatsvaidzina iepriekš iegūtās zināšanas? Ļoti daudz nosaka fīlings – cik ilgi vai spēcīgi kamana tiek stūrēta. Mainās ledus temperatūra un ekipējums, bet ģenerālās līnijas jau nemainās. Arī pēc septiņiem gadiem sportisti konkrētajā trasē brauks pa tām pašām līnijām. Dažreiz pat grūti izskaidrot, kāpēc vienu gadu viss sanāk, bet citu atkal ne. Kaut kas tiek izdarīts par ātru vai stipru... Daudz jau nevajag. Atliek tikai izdrīt mazliet savādāk, un līnija jau ir cita. Dažreiz arī kaut kas noiet greizi, pēc tam sāc raustīties un ir grūti atgūt pareizo braukšanas veidu. Citreiz atkal viss ļoti viegli aiziet. Piemēram, Vistleras trase. Vienu gadu uz turieni aizbrauc, un jau no augšas viss viegli padodas. Citu gadu atkal jau no sākuma – babāc – ir viena dauzīšanās un kamana iet šķēršām.
Pirms mūsu sarunas Arhipovs, kurš jau otro gadu kamaniņniekiem palīdz uzlabot fizisko kondīciju, sacīja, ka kamaniņu braucējiem jābūt nedaudz apaļīgiem un atbrīvotiem, lai kamana trasē labāk slīdētu. Kā ir skeletonistiem?
Skeletona kamana labi nesas tiem, kuri ir atbrīvoti, un tiem, kuri ir augumā īsi un plati. Viņiem sanāk optimāls smaguma centrs. Tāpat labi, ja skeletonists ir miesās plānāks.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 4. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
melnais humors
Zigis
Tieši