Kā informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līga Pauliņa, ST atzina divus apstrīdētos Ministru kabineta (MK) 2005.gada 10.maija noteikumus par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību 3. un 4. punktu par neatbilstošu Satversmes 113.pantam. Šis pants nosaka, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.
Apstrīdētās normas atzītas par spēkā neesošām no šā gada 1.novembra, ja MK nepārvērtē nesēju un iekārtu saraksta atbilstību Autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam saistībā ar tehnoloģiju attīstības radītajām pārmaiņām.
Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.
Kā ziņots, ar pieteikumu ST pagājušā gada vasarā vērsās četras biedrības - "Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība" (AKKA/LAA), Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA), Latvijas Kinoproducentu asociācija un Latvijas Profesionālo aktieru apvienība.
Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka viņu tiesības uz īpašumu un autortiesībām aizskar tas, ka Ministru kabinets ir ierobežojis objektu sarakstu, par kuriem maksājama autoratlīdzība, neiekļaujot tajā visas funkcionāli līdzīgās iekārtas. Piemēram, noteikumu regulējums neattiecas uz zibatmiņām, ārējiem cietajiem diskiem, mobilajiem tālruņiem, jaunākās paaudzes mūzikas atskaņotājiem ar iebūvētu atmiņu un citiem datu nesējiem.
Vienlaikus minētās normas autoriem paredzot arī tiesības uz taisnīgu atlīdzību. Tomēr tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību tiekot ierobežotas ar apstrīdētajām normām, jo tās paredzot nesēja atlīdzības iekasēšanu tikai atsevišķos gadījumos.
Kā informēja Pauliņa, ST spriedumā atzina, ka gan autortiesību, gan blakustiesību subjektu tiesības, ciktāl tās izriet no apstrīdētajām normām, nav nošķiramas, tādēļ nav nepieciešamības vērtēt, vai Satversmes 113.pants ietver blakustiesību subjektu tiesību aizsardzību.
ST spriedumā vērtēja vienīgi autortiesību subjektu tiesību ierobežojumu un atzina, ka aizsargātās autortiesību subjektu mantiskās tiesības sastāv no diviem elementiem: ekskluzīvajām mantiskajām tiesībām, kas dod autoram tiesības saņemt autoratlīdzību, un ierobežotajām mantiskajām tiesībām jeb izņēmuma tiesībām, kad valsts ar likumu ierobežo autoru tiesības rīkoties ar darbu. Tādejādi autoru mantisko tiesību funkcija ir garantēt tiesību īpašnieka mantisko interešu aizsardzību - kontrolēt darba ekonomisko izmantošanu.
ST atzina, ka Satversmes 113.pantā ietvertais autortiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzības pienākums ietver autoru tiesības gūt materiālu labumu no to darba izmantošanas, tomēr šīs tiesības pēc sava rakstura nav absolūtas.
Autortiesību likuma 34.pantā ietverts atsevišķu nesēju uzskaitījums, kas nav izsmeļošs, bet kas MK ir jāņem vērā, nosakot nesēja atlīdzības iekasēšanas kārtību.
Likumdevējs nav noteicis konkrētus kritērijus, kas MK būtu jāpiemēro, lemjot par atsevišķu nesēju un iekārtu iekļaušanu apstrīdētajās normās. Tādēļ ST secināja, ka likumdevējs ir gan piešķīris MK tiesības noteikt kritērijus, pēc kādiem veidojams izsmeļošs nesēju un iekārtu saraksts, gan noteicis šāda saraksta izstrādes pienākumu, papildināja Pauliņa.
Par pilnvarojuma ievērošanas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām visupirms ir atbildīgs likumdevējs. Autortiesību likumā ietverto pilnvarojumu likumdevējs nav grozījis, tādējādi ST secināja, ka likumdevējam nav radušās šaubas par to, ka MK apstrīdētās normas pieņēmis atbilstoši likumdevēja pilnvarojumam.
ST norādīja, ka konkrētu nesēju un iekārtu iekļaušanu apstrīdētajās normās ir MK tiesībpolitiska izšķiršanās. MK ir tiesības un pienākums izvērtēt nepieciešamību iekļaut konkrētus nesējus un iekārtas apstrīdētajās normās, tomēr tam ir jābalstās uz skaidri definētiem kritērijiem.
ST norādīja, ka MK tāpat kā likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams, proti, MK ir pienākums sekot tehnoloģiju attīstībai un pilnveidot apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu. Ja MK šo pienākumu nepilda, tad netiek nodrošināta pienācīga Satversmes 113.pantā nostiprināto pamattiesību aizsardzība.
Vērtējot faktu, ka Kultūras ministrija bija izveidojusi darba grupu, piesaistot gan autoru mantisko tiesību kolektīvās pārvaldīšanas organizācijas, gan nesēju un iekārtu ražotājus un importētājus pārstāvošās organizācijas, taču vairāku gadu garumā nav bijis iespējams panākt kompromisu par iespējamiem apstrīdēto normu grozījumiem, ST norādīja, ka tas apstāklis, ka ieinteresētās personas nespēj panākt vienošanos par apstrīdēto normu pilnveidošanu, neatbrīvo MK un Kultūras ministriju no to pienākumiem.
Neatkarīgi no darba grupā iesaistīto personu viedokļiem MK un Kultūras ministrijai bija jāizvērtē apstrīdēto normu grozīšanas nepieciešamība pēc būtības. Kaut arī ieinteresēto personu uzklausīšana ir lietderīga un pozitīvi vērtējama normatīvo aktu izstrādes procesa sastāvdaļa, likumdošanas procesu nevar padarīt atkarīgu no indivīdu pozitīvās vai negatīvās attieksmes pret normatīvā akta projektu, norādījusi ST.
Tā kā ne MK vai Kultūras ministrija nav noteikuši kritērijus un pēc būtības izvērtējuši nepieciešamību iekļaut apstrīdētajās normās citus nesējus un iekārtas, un secinājuši, ka apstrīdētās normas ir vai nav grozāmas, ST atzina, ka apstrīdētās normas neatbilst Autortiesību likuma 34. pantā ietvertajam deleģējumam un nenodrošina adekvātu Satversmes 113. pantā ietverto autortiesību subjektu mantisko tiesību aizsardzību.
Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 113.pantam, jo MK nav pēc būtības izvērtējis tehnoloģiju attīstības ietekmi uz reproducēšanai izmantojamiem un ar nesēja atlīdzību apliekamiem nesējiem un iekārtām.
Pauliņa uzsvēra, ka ST atzina apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 113.pantam, jo MK nav izpildījis savu pienākumu attiecībā uz apstrīdēto normu satura pilnveidošanu.
Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām ar atpakaļejošu datumu vai ar sprieduma publicēšanas dienu radītu pieteikuma iesniedzējām vēl nelabvēlīgākas tiesiskās sekas nekā pašreizējā apstrīdēto normu redakcija.
Lai nodrošinātu apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, MK ir pienākums pēc būtības pārvērtēt apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu. Šā pienākuma izpildei ir nepieciešams laiks, tādēļ ST apstrīdēto noteikumu punktus atzina par spēkā neesošiem no šā gada novembra.
Pēc pieteikuma saņemšanas ST ierosināja lietu par tukšo materiālu un reproducēšanai izmantojamo materiālu, par kuriem maksājama autoratlīdzība, objektu sarakstu. Līdz ar to, izskatot lietu pēc būtības, tika vērtēts, vai Ministru kabineta 2005.gada 10.maija "Noteikumu par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību" 3. un 4.punkts atbilst Satversmes 64., 105. un 113.pantam.
Apstrīdētās normas ietver izsmeļošu sarakstu ar objektiem, par kuriem maksājama autoru atlīdzība, - par tukšajiem materiālajiem nesējiem - audiokasetēm, videokasetēm, diskiem u.tml. - un reproducēšanai izmantojamām iekārtām - dažādu funkciju atskaņotājiem, satelītu uztvērējiem ar datu ieraksta iespējām, disku rakstītājiem u.tml.
Piemēram, apstrīdēto noteikumu 3.punkts noteic, ka par tukšu audiokaseti vai minidisku ir jāmaksā atlīdzība trīs santīmu apmērā, par tukšu videokaseti - sešu santīmu apmērā, par tukšu CD-R vai CD-RW disku - desmit santīmu apmērā, bet par tukšu DVD-R vai DVD-RW disku - 20 santīmu apmērā. Citi datu nesēji šajā noteikumu punktā nav norādīti.
Savukārt Satversmes 64.pantā ir noteikts, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, 105.pants garantē personas tiesības uz īpašumu, bet 113.pantā ietverts valsts pienākums atzīt zinātnisko, māksliniecisko un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargāt autortiesības un patenttiesības.