Plāni kopš 1993. gada
Pēc 2015. gada, kad tika panākta tā dēvētā Irānas kodolvienošanās un atcelta lielākā daļa Irānai noteikto starptautisko sankciju, atkal kļuvis aktuāls starptautiskais tranzīta koridors (STK) Ziemeļi–Dienvidi, kas caur Irānas ostām un pāri vai apkārt Kaspijas jūrai (galvenokārt caur Azerbaidžānu) savienos Mumbajas (bijušās Bombejas) ostu Indijā ar Krieviju un tālāk ar Ziemeļeiropas un Centrāleiropas valstīm.
Nereti šis pārvadājumu maršruts tiek dēvēts arī par transporta koridoru Mumbaja–Sanktpēterburga, jo paredzēts, ka STK galvenā maģistrāle savienos tieši abas šīs Indijas un Krievijas lielpilsētas. 7200 km garais ceļš starp abām metropolēm arī ir par 40% īsāks, salīdzinot ar jūras kravu pārvadājumiem cauri Suecas kanālam, kā arī ievērojami ātrāks – ļaus veikt pārvadājumus 14 dienās, salīdzinot ar 35 dienām pa ceļu cauri Suecas kanālam. Tāpat oficiāli tiek apgalvots, ka maršruts caur Azerbaidžānu ir lētāks nekā jūras ceļš apkārt Eiropai.
Šeit jāatgādina, ka pirmie šāda maršruta izveides plāni parādījās vēl 1993. gadā, tomēr tikai 2000. gadā starp Indiju, Irānu un Krieviju tika parakstīta vienošanās par transporta koridora (pāri Kaspijas jūrai) izveidi, kas stājās spēkā 2002. gadā. Drīz pēc tam projektam pievienojās vēl vairākas valstis, to vidū Azerbaidžāna, Kazahstāna, Turcija un Baltkrievija, un šobrīd STK iesaistīto valstu skaits jau ir lielāks par desmit. Šī gadu tūkstoša pirmās desmitgades vidū arī sākās pirmie kravu pārvadājumi pa jauno transporta koridoru, tomēr interese par STK Ziemeļi–Dienvidi drīz apsīka, turklāt Indija pilnībā atteicās no visa maršruta izmantošanas, saglabājot tikai kravu pārvadājumus starp Mumbaju un Afganistānu, kā arī Mumbaju un Vidusjūras valstīm, un arī tikai tādēļ, ka vēsturiski saspīlēto attiecību dēļ nav iespējami Indijas kravu pārvadājumi cauri Pakistānai, kas ir tuvākais ceļš uz Afganistānu un lielā mērā arī uz Vidusāzijas valstīm. Maršruts ierobežotos apmēros tika izmantots arī kravu pārvadājumiem starp Irānu, Azerbaidžānu un Krieviju.
Pie STK Ziemeļi–Dienvidi panīkuma noveda uzreiz vairāki iemesli. Maršruta attīstību kavēja gan pret Irānu noteiktās starptautiskās sankcijas, kuru dēļ virkne ārvalstu kompāniju nevēlējās investēt Irānā, gan organizatoriskas grūtības un infrastruktūras problēmas, galvenokārt Irānas ostu zemā caurlaides spēja, gan arī svarīgu infrastruktūras objektu, piemēram, 167 km gara dzelzceļa posma starp Irānas un Azerbaidžānas robežpunktu Astaru (Irānas pusē) un Reštu (arī Irānā) neesamība. Pēdējā iemesla dēļ kravas šajā posmā nākas pārvadāt ar automašīnām, kas sadārdzina maršrutu un rada citas
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 14. maija, numurā! Ja ir vēlme laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
:)