Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

600 kilometru pastaiga

«Beidzot! Citādi jau sāku uztraukties, vai ar mani viss kārtībā. Pēc otrās iešanas dienas un 27 noietiem kilometriem beidzot jūtu kājas, gurnus, uz kuriem atbalstās soma, plecus, kam uzvelta smagākā nasta, un muguru, kas man ik pa laikam atgādina par savu eksistenci. Vārdu sakot — jūtu sevi ar visu ķermeni!
«Ceļš ir mērķis, nevis tā galapunkts.» Pie šādas atziņas nonāca divi jauni cilvēki, kājām nostaigājot 600 km no slavenā Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļa Spānijā.

Šodien izbaudījām arī reiboni skaidrā. Parasti to var piedzīvot, ejot karstā pirtī un pēc tam uzreiz aukstā ūdenī vai noskrienot maratonu. Bet tagad ir vēl viens veids — noejot 10 km ar 10 kg somu plecos un pēc tam to noņemot. Vispirms pazūd līdzsvars, un tad liekas, ka tūlīt kā hēlija balons uzlidosi gaisā. Pirmajā reizē bija mazliet savādi, bet nākamajā jau gaidi to sajūtu. Un… Ir!» ierakstu pēc otrās Santjago ceļa dienas savā digitālajā dienasgrāmatā santjagocels.lv.

Pagājušajā jūnijā mēs, divi jauni cilvēki Ulrika un Dāvis Plotnieki, nolēmām pieveikt lielāko daļu no Sanjtago jeb Svētā Jēkaba ceļa 600 km garumā. Tas ir garākais svētceļnieku ceļš pasaulē — aptuveni 800 km — un iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojumā. Ceļš vijas cauri visai Spānijai un ved līdz pat Santjago de Kompostelai, pilsētai, kurā apglabāts viens no 12 Kristus apustuļiem — apustulis Jēkabs. Viņš šo ceļu ir gājis, lai nestu vēsti tagadējās Spānijas teritorijas iedzīvotājiem par Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Pieskaitot ceļa galamērķim vēl 100 km un trīs dienas, var sasniegt pasaules malu jeb Finisterri, kas ir Spānijas tālākais punkts uz rietumiem. Tālāk vairs ceļa nav — tikai milzīgs, šalcošs un bezgalīgs Atlantijas okeāns.

Labi, ka jau pašā sākumā nolēmām iet līdz okeānam, jo, aizejot līdz Santjago de Kompostelas katedrālei, neizjutām to padarītā darba jeb noietā ceļa sajūtu, kādu bijām gaidījuši. Abi nospriedām, ka latviešu DNS tomēr ir iekodēta jūra, nevis katedrāle, ko par visiem simts procentiem izjutām, noejot atlikušos simts kilometrus līdz okeānam.

Paši spāņi reti kad iet visu ceļu, jo, lai iegūtu tā saucamo svētceļnieka sertifikātu, nepieciešams vien noiet pēdējos 100 kilometrus līdz Santjago katedrālei. Tas izskaidro, kāpēc šis ceļa posms bija cilvēku skaita ziņā visblīvākais un arī visatšķirīgākais. Gan ainava, gan šeit satiktie cilvēki nedeva tādu iedvesmu un sajūtas, kādas tās bija visā ceļā. Iespējams, ka tam ir arī sakars ar šī ceļa posma komercializēšanu.

Par ko īsti ir ceļš? Iespējams, kādam ceļa jēga būs noietie kilometri, redzētie dabasskati, satiktie cilvēki vai izbaudītā spāņu virtuve. Mēs abi vēl aizvien jūtam ceļa laikā iegūto atziņu ietekmi uz mūsu ikdienu. Taču galvenā atziņa, ko abi atnesām mājās, ir tas, ka stāsts nav par ceļu, fiziskām grūtībām vai askēzi vienatnē — stāsts ir par cilvēkiem, viņu attiecībām un cilvēcību, ko izjutām katrā ceļa kilometrā. Cilvēki, kas mēro šo ceļu, ir vairāk vērsti uz «mēs», nevis «es» domāšanu, kas mums pašiem deva iespēju pārvērtēt arī savu attieksmi pret dzīvi.

Un kā nu ne, ja sastopam dzīvesprieka pilnas kundzītes Mārgaretu (66 gadi) un Keitiju (63 gadi), kuras stāsta par saviem bucket list jeb lietām, ko izdarīt pirms nāves. Mārgareta, starp citu, ir triatloniste, kas savā vecuma grupā ieņem 3.vietu. Latvijā nereti ir sajūta, ka nāve ir tabu, par ko nerunā. Kur nu vēl ar gados vecākiem cilvēkiem. 

Un puiši Fabians 42 (kurš izskatās kā 32 gadus vecs) no Zanzibāras un Fransuā 53 (kurš izskatās kā 35 gados) no Kanādas, no kuriem mācīties, ka tu esi nevis tik vecs, cik tu jūties, bet tu jūties labi, jo esi tieši tik vecs, cik esi. Un kāpēc 42 vai 53 gados justies slikti? Puišu stāsti par to, ka, ja tu atver pasaulei un cilvēkiem savu sirdi, pasaule kļūst daudz krāsaināka. Šeit atkal var sajust, ko pašiem mājās ir bieži nācies dzirdēt, ka cilvēki negrib ielaist savā dzīvē cilvēkus, jo viņiem ir bail, ka pēc tam sāpēs. Jauneklīgo vīriešu personības caurstrāvo cita domāšana, cita pieredze. 
Un kāpēc gan 70 gados nenoiet Santjago ceļu kopā ar savu vīru?! Pie tam no savām mājām Francijā?! Šis abu franču senioru stāsts un tas, kā viņi izskatījās kopā, runā pats par sevi — apbrīnojami. Un slovāku meiteni Sandru, kura ceļu mēro viena pati 22 gadu vecumā ar budžetu 15 eiro dienā un jau paspējusi apzināties, ka dzīves esence nav steigā un pārmērībās, var pieminēt tikai ar lielu cieņu un apbrīnu. Un kā nepieminēt dāņus Jensu (35 gadi), kurš ceļu mēro kopā ar savu māti Ingrīdu (60 gadi), un viņu spēju šādā veidā un formātā pavadīt kopā veselu mēnesi. Tas viss liek aizdomāties ne vien par savu attieksmi pret dzīvi, bet arī ekspektācijām, ko uzliekam dzīvei. Mūsu dzīves modeļiem un to, kāpēc un kādus tos veidojam.

Visu ceļojuma aprakstu par Santjago ceļu lasiet žurnāla Sestdiena 28. marta numurā

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena