Saudzēt par 2024. gada augu izziņoto mūžzaļo sporaugu apdziru ir iespējams, saudzējot sugai piemērotus mežus un atsakoties no tās izmantošanas dekoratīviem nolūkiem.
Visu cauru gadu – zaļš
Šoreiz Latvijas Botāniķu biedrība 2024. gada auga lomu uzticējusi augam, kuram nav ne ziedu, ne augļu un kurš vairojas ar sporām. Tā ir apdzira (Huperzia selago) – mūžzaļš un daudzgadīgs staipekņu dzimtas sporaugs, kuram raksturīga ļoti lēna augšana. Mūžzaļā tērpa dēļ apdzira auglīgos lapu koku un jauktu koku mežos ir novērojama cauru gadu. Tas ir līdz divdesmit centimetrus garš staipekņu dzimtas sporaugs. Uz stāvajiem apdziras stumbriem, kas galotnē dakšveidīgi zarojas, ir blīvi sakārtotas tumši zaļas, sīkas lapas. Zaru vidusdaļā starp lapām atrodas nelieli, ieapaļi, dzelteni sporu nesēji – tieši pēc tiem apdziru var atšķirt no citiem staipekņiem, kam sporu nesēji ir dzeltenas vālītes zaru galos.
Latvijas Botāniķu biedrības pārstāvis biologs Pēteris Evarts-Bunders skaidro, ka apdziras, tāpat kā staipekņi, lēni aug savas primitīvās anatomiskās uzbūves dēļ, kur fotosintēze un citi dzīvībai svarīgi fizioloģiskie procesi nenotiek pietiekami jaudīgi. Lai gan apdzira aug lēni, tā aug ļoti sen un ir uzskatāma par vienu no senākajiem augiem, kas vēl aizvien dabā ir sastopams mūsdienās. Apdziras, tāpat kā citi staipekņi un kosas, noteikti ir vieni no vecākajiem mūsdienu augiem. Tiešie staipekņu radinieki parādījās pirms vairāk nekā 420 miljoniem gadu. Turklāt šie primitīvie psilofīti un rīnijas bija ļoti līdzīgi mūsdienu formām, uzsver biologs.
Par psilofītiem un rīnijām dēvē senos pirmos sauszemes augus. Tām augu grupām, kuras vairojas ar sporām, ir aizvēsturiska izcelsme – tie atrodami vairākus simtus miljonu gadu senā pagātnē. Tieši tāpēc tos mēdz dēvēt arī par dzīvajām fosilijām. Lai arī vizuāli šie augi, tostarp staipekņi un kosas, izskatās līdzīgi mūsdienu augiem, tomēr būtiskākā atšķirība ir tā, ka šodien tie ir krietni sarukuši augumā. Kādreiz dabā esot bijuši sastopami kokveida kosām un staipekņiem radniecīgi koki vairākus desmitus metru augstumā. Viena no versijām tam, kāpēc laika gaitā augi sarukuši, ir iespējamā augu pielāgošanās cīņā ar sausumu.
Aizsargājamā ziemeļniece
Botāniķi norāda, ka apdziru varam dēvēt par ziemeļnieci, jo pasaulē tā ir izplatīta Eirāzijas un Ziemeļamerikas boreālajos jeb ziemeļu reģionos. Lai arī augs iecienījis mežus, proti, ir sastopams auglīgās augsnēs mitros lapu koku, egļu vai jauktu koku mežus, tomēr to var dabā pamanīt arī citviet. Piemēram, uz smilšakmens atsegumiem, bet retākos gadījumos arī nosusinātos purvos. Ja konkrēto dzīvotni izposta, apdzira nespēj ātri atjaunoties.
Latvijā apdziru ne visai bieži var novērot visā teritorijā, kur ir piemērotas dzīvotnes. Visvairāk ziņu par apdziras atradnēm ir Gaujas Nacionālajā parkā, Ķemeru Nacionālajā parkā, kā arī citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kas bagātas ar lapu koku un egļu mežiem, skaidro Latvijas Botāniķu biedrības pārstāve dabas eksperte Maija Medne.
Lai arī pasaulē apdziras izplatības areāls uzskatāms par ļoti plašu, tomēr nevienā vietā šī suga nav uzskatāma par ļoti parastu un bieži sastopamu. Līdz ar to apdzira ir iekļauta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un ir atrodama arī Latvijas Sarkanajā grāmatā. Kas apdraud apdziras? Biologs skaidro, ka tie ir dažādi faktori: viens no galvenajiem apdraudējumiem apdzirai, protams, ir piemērotu dzīvotņu iznīcināšana, intensīva mežsaimnieciskā darbība, mitruma režīma maiņa. Mazāk to ietekmē nobradāšana, jo vietas, kur apdziras aug, parasti neapmeklē cilvēku pūļi, arī degšana tādās vietās var izcelties tikai izteikti sausās vasarās. Arī floristikā šo augu nevajadzētu izmantot.
Kopā ar alkoholu – indīga
Sugas latviskais nosaukums "apdzira" teic priekšā, ka tam ir bijusi sava vieta tautas medicīnā ar nolūku ārstēt no alkohola atkarības, taču botāniķi ir stingri šajā ziņā un uzsver, ka tā ir arhaiska metode. Lietota kopā ar alkoholu, apdzira izraisa smagu vemšanu. Noteikti nevajadzētu apdziru šādam mērķim izmantot, jo iznākums var būt neparedzams toksikožu dēļ. Taču vai apdzirai ir sava vieta ne tikai tautas medicīnā, bet arī farmācijas jomā? "Aizrauties farmācijas vajadzībām ar retu augu, kam attīstības cikls no sporas līdz sporai ilgst piecpadsmit līdz divdesmit gadus, būtu apgrēcība," teic P. Evarts-Bunders, piebilstot, ka augs ir viegli indīgs, lietojot to iekšķīgi, bet toksisks kļūst kopā ar alkoholu.
Šogad pētnieki iecerējuši ne tikai noskaidrot aktuālās sugas atradnes Latvijas teritorijā, bet arī meklēt atbildes tam, kā apdziru ietekmē klimata pārmaiņas un vai tā ir sastopama tikai vecos dabiskos mežos vai tomēr arī jaunākās mežaudzēs. "Mūsu galvenā doma šogad ir saprast sugas izplatības dinamiku pēdējās desmitgadēs – vai tā ir pieaugoša, sarūkoša vai puslīdz nemainīga," stāsta P. Evarts-Bunders. Skandināvu pētnieki pēdējos gados esot izpētījuši, ka suga nav viendabīga savā milzīgajā areālā un ka patiesībā pasaulē ir vairākas līdzīgas sugas. "Kur aug pie mums? Tas ir izaicinājums, kas jānoskaidro."