Pēdējā laikā uzvirmojuši vairāki skandāli saistībā ar pārtikas produktu marķējuma neatbilstību sastāvam. Pazīstot pārtikas ražošanas nozari, pieļaujat, ka mūsu valstī pārtikas kontrolē pastāv nepilnības?
Domāju, pārtikas produktu kontrole Latvijā ir normas robežās. Pārbaudes jau veic ne tikai Pārtikas un veterinārais dienests (PVD), pietiekami nopietna pārbaudes sistēma radīta arī lielveikalos, jo veikali ieinteresēti pārdot kvalitatīvus produktus.
Tomēr lielveikalu tīkla darbinieki nevar detalizēti pārbaudīt katra produkta sastāvu.
Pārbaudīt jau var jebkurš cilvēks, nopērkot produktu un aiznesot uz PVD izpētei.
Ne visu produktu pārbaudi var operatīvi veikt tepat, Latvijā.
Piekrītu. Ar 100% pārliecību apgalvot, ka neviens pircējs nekad nenopirks nekvalitatīvu pārtikas produktu, nedrīkst, tomēr varu apgalvot, ka uzņēmumi, kuri daudz investējuši biznesa izveidē, ražošanas tehnoloģijās un attīstībā, tomēr cenšas, lai produkti būtu kvalitatīvi.
Ar pārtikas produktiem saistītie skandāli, – piemēram, zirga gaļa, siers un siera izstrādājums, – liecina par cilvēcisku kļūdu vai subjektīvu alkatību, nevis sistēmu?
Attiecībā uz sieru un siera izstrādājumu pat nav runa par ražotāju, bet par starpniekfirmām – ko nu katra firma iepērk. Jāsecina, droši vien kāds kaut ko nebija līdz galam kvalitatīvi izdarījis.
Kādai informācijai, jūsuprāt, noteikti jābūt uz pārtikas produkta marķējuma?
Svarīgi, lai burti būtu tik lieli, ka pircējs tos veikalā varētu normāli salasīt. Patlaban pircējam ir gana sarežģīti izlasīt un uztvert, kas vispār ar maziem burtiņiem nodrukātajiem daudzajiem svešvārdiem domāts. Jo vienkāršāks būtu informācijas izklāsts, jo labāk pircējam.
Kā pēdējā laikā mainījusies pārtikas pircēju gaume?
Latvijas patērētājs ir konservatīvs, bet tajā pašā laikā kļūst aizvien izglītotāks. Bieži dzirdam diskusijas publiskajā telpā par produktu veselīgumu, un, protams, pircēji to rezultātā pievērš vairāk uzmanības šim faktoram. Tas attiecas uz daudzām pārtikas precēm, ne tikai piena produktiem. Turklāt daudziem pircējiem izveidojusies uzticība konkrētiem produktiem, bet pret citiem produktiem šādas uzticības nav, jo varbūt produkts vienkārši negaršo vai varbūt kāds to nokritizējis.
Daudzi pārtikas ražošanas nozares uzņēmēji teikuši, ka uzņēmumos trūkst profesionālu pārtikas tehnologu. Jūsuprāt, tā ir nozares vai tikai dažu uzņēmēju problēma?
Protams, ka darbinieki, it īpaši profesionāli darbinieki, ir jāmeklē. Jārēķinās ar to, ka speciālistu meklēšana, komplektēšana, apmācība ir ikdienas darbs. Ja uzņēmums atrodas reģionā, būtisku lomu spēlē reģionālais faktors – cilvēki meklē darbu tuvu pie mājām, tāpēc, ja kaimiņos ir vairāki lieli darba devēji – ražojoši, līdzīga profila uzņēmumi, kādam var būt problēma ar darbinieku atrašanu. Patlaban paradokss gan ir tāds, ka var nokomplektēt speciālistus, bet atrast darbiniekus mazkvalificētiem darbiem ir grūti – rotācija un darba kvalitātes problēmas ir ļoti lielas.
Varbūt cilvēks aizrotē prom, jo redz iespēju citur nopelnīt vairāk?
Ar atalgojumu ir tā, ka gan darbinieks, gan darba devējs atrodas vienotā sistēmā – darba tirgū. Vai tad, ja maksāsim par 50% vairāk, darbinieks par 50% atbildīgāk un produktīvāk strādās? Jāsaka, reizēm tiešām strādās, bet ne vienmēr.
Tomēr nevar ignorēt realitāti. Latvijā, ja ekonomika un līdz ar to arī ražošana attīstīsies, darbinieku trūkuma problēma būs jūtama aizvien asāk, un tai būs jāatrod risinājums.
Uz reemigrāciju var cerēt?
Ja pieņemam, ka precīzi ir dati, kuri liecina par 200 tūkstošiem aizbraukušo, tad uz 100 tūkstošu atgriešanos, protams, nevaram cerēt, bet noteikti ir un būs cilvēki, kuri Latvijā atgriežas.
Visu interviju lasiet ceturtdien, 9. maijā, laikrakstā Diena.