Amerikāņu treģēdijas priekšvēstnese?

Minētajā vēstulē Pelosi aicina līdzgaitniekus nebūt vienaldzīgiem un aktīvi rīkoties, lai nepieļautu Trampa dalību 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanās, apgalvojot, ka ''prezidents apdraud vēlēšanu leģitimitāti''. Pretējā nometne šo vēstuli saprot kā atklātu aicinājumu ierobežot demokrātiju – vēlētāju izvēles iespējas – un arī kā paziņojumu, ka demokrāti Trampa uzvaras gadījumā atteiksies atzīt vēlēšanu rezultātus.

Pelosi (politiķe pašlaik ir faktiskā Demokrātiskās partijas līdere) netrūkst iemeslu satraukties, jo ažiotāža, kas sacelta ap iespējamo neuzticības izteikšanu Trampam, nedod gaidītos rezultātus. Process, kura mērķis bija prezidenta diskreditēšana pirms gaidāmajām vēlēšanām (cerības uz Trampa atstādināšanu jau sākotnēji bija atklāti niecīgas), ir izrādījies tik nepārliecinošs, ka sāk pavērsties pret pašiem demokrātiem.

Nekādi fakti, kas ļautu nopietni šaubīties par Trampa darbību likumību tā dēvētās Ukraingeitas ietvaros tā arī nav parādījušies. Savukārt republikāņu jautājumi impīčmenta procedūras rīkotājiem kļūst aizvien nepatīkamāki, bet process palēnām gatavojas pārceļot no demokrātu kontrolētās ASV Kongresa Pārstāvju palātas uz Senātu, kur dienaskārtību diktēs republikāņi. Un visas pazīmes liecina, ka Senātā tiks izmeklētas vairs ne tik daudz prezidenta, cik demokrātu aktivitātes Ukrainā.

Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka amerikāņi zaudē interesi par impīčmentu, neuzskata Trampa atstādināšanu par nepieciešamu un savu galīgo viedokli gatavojas paust 2020. gada nogalē gaidāmajās vēlēšanās. Kopumā ir skaidrs, ka piepildās prognozes, ka mēģinājums rosināt impīčmentu būs milzīga demokrātu kļūda. Tāpat ir skaidrs, ka, ja vien netiks piedzīvoti kādi patiešām radikāli pavērsieni, Tramps, tēlaini izsakoties, ir nolemts atkārtotai iesoļošanai Baltajā namā. Savukārt vēl vienu Trampa prezidentūru viņa oponenti var arī nepārdzīvot, un attiecīgi dienaskārtībā parādās ne īpaši aizplīvuroti draudi ķerties pie pavisam ekstrēmām metodēm.

Šajā gadījumā ārkārtīgi svarīgs ir fakts, ka jebkuru vēlēšanu rezultātu atzīšana no visu to dalībnieku puses ir ASV demokrātijas alfa un omega. Elektorāta izvēles pieņemšana ir pamatu pamats iekšpolitiskajai stabilitātei, garantē izvairīšanos no vērienīgiem konfliktiem utt. Un, ja viena no diviem galvenajiem valsts politiskajiem spēkiem faktiskā līdere vēl ilgi pirms prezidenta vēlēšanām pat pieļauj iespēju apšaubīt to leģitimitāti, katastrofa ir ļoti pieticīgs situācijas novērtējums.

Pat šādas iespējas pieļaušana liek uzdot jautājumu – vai daudzi politiķi, kas sevi pozicionē kā galvenos demokrātisko vērtību nesējus, tiešām tādi ir vai arī par tādiem tikai uzdodas. Un tas ir jautājums ne tikai ASV demokrātiem un viņu atbalstītājiem.