Vismaz kas attiecas uz Ārlietu ministriju, tad šoreiz patiesa izrādījās paruna, ka pirmie kucēni ir jāslīcina. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, tika prezentēta gan pieklājīgi saturīga ārlietu koncepcija, gan arī ministrs pierādīja, ka ar ārlietas tomēr ir specifiska padarīšana, kam nepieciešamas zināmas prasmes izteikties. Cik lielā mērā un vai vārdi saskanēs ar darbiem, tas jau ir cits jautājums.
Pašā koncepcijā nekādas revolūcijas, protams, nebija – prioritāte ir Eiropas Savienība un tās nostiprināšana, pie kam apgalvojot, ka Latvijai jāiespraucas ES kodolā (Imanuēls Valerstains acīmredzami nav E. Rinkeviča lasīto autoru sarakstā), cīņa par tiešmaksājumiem lauksaimniekiem un kohēzijas fonda līdzekļiem, enerģētika, drošības politika, Baltijas jūras reģions, sadarbība ar Krieviju (vēlams, demokrātisku), utt.. Viss smuki un pēc saraksta, lai pēc tam neviens neteiktu, ka kāds virziens ir aizmirsts.
Arī parlamentārieši pārsvarā neizcēlās ar oriģinalitāti, prognozējami noskaitot savas iepriekš paredzamās mantras. Tā vienkāršoti – ZRP pārstāvji slavēja ministru par lielisko darbu (aizmirstot piebilst, ka līdz darbiem vēl tā kā īsti nebūtu tikts), vienlaikus solot Eiropai spožu nākotni pēc īslaicīgām grūtībām, Vienotība dalījās atbilstoši spārniem – kurš par Eiropu un nepieciešamību ratificēt Lisabonas līguma grozījumus un izmaiņas saistībā ar Eiropas fiskālo disciplīnu, kurš par valsti un tautiešiem, Nacionālā apvienība par latviešiem un pret Krieviju, saskaņieši par „tiltiem”, zaļzemnieki tā kā par pacifismu un par debatēm, neaizmirstot kodolenerģiju, vides jautājumus, utt.. (Visas stenogrammas ir atrodamas Saeimas interneta vietnē.)
Šādus tādus oriģinalitātes fragmentus viesa vienīgi Valdis Zatlers (ZRP), nez kādēļ sākot piesaukt vajadzību pēc ASV kodolspēkiem Eiropā, lai gan nav ziņu, ka viņš būtu pieņemts par ASV republikāņu „štata vanagu”, kā arī (pozitīvā nozīmē) jaunais „neatkarīgo” deputāts Jānis Junkurs, kurš (bez pārējā) runāja par nepieciešamību noteikt, kas tad īsti atbild par ekonomisko ārpolitiku un nopietnas stratēģiskās analīzes ārpolitikas jautājumos nepieciešamību. Un, protams, Ingmārs Līdaka (ZZS), pēc kura runas ikviens sevi cienošs vides aizstāvis sāks spļaudīties, tikai izdzirdot ārlietu ministra vārdu. Fakts paliek fakts – vides jautājumi un ārlietas ir svešvārdi.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, rodas jautājums – kas tad īsti ir šīs ārpolitikas debates? Gandrīz viss teiktais bija zināms arī bez debatēm, sabiedrības interese par tām bija zema (iespējams, tieši prognozējamības dēļ), iespēja, ka šādas debates kaut ko mainīs – maz ticama. Skeptiķi teiktu – iespēja politiķiem lieku reizi izteikties. Optimisti – ka katrs sākums ir grūts, un jāslīcina ne tikai pirmie kucēni. Kam piekrist, tas jau ir katra paša ziņā.