Konkurences padome strādā tā, kā tai ir jāstrādā. Tautai vienmēr vajag kādu vainīgo, bet es domāju, ka par cenām nevienojas. Tas, ka ir pieļauta iespēja dažām firmām iegūt pārāk lielu tirgus daļu, ir cits jautājums. Atceros, ka Konkurences padome uz Latviju bija uzaicinājusi Vācijas ekspertus, kuri teica, ja kādam uzņēmumam ir 40% no tirgus, tad jau jāuzmanās, jo tas var situāciju tirgū ļoti iespaidot.
Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts Dienai atzina, ka Statoil, Neste Latvija, Lukoil Baltija R kopā aizņem vairāk nekā divas trešdaļas tirgus. Kā, jūsuprāt, valsts institūcijām būtu jāregulē tas, cik lielu vietu tirgū iekaro kāds uzņēmums?
Valsts institūcijas nevar to regulēt. Konkurences padome vienīgi varētu neatļaut veidot franšīzes. Statoil nemaz nevajag būvēt degvielas uzpildes staciju, ja var izveidot sadarbību uz franšīzes pamata un tā paplašināt savu degvielas tirgus daļu. Man pašam savulaik Alūksnē bija franšīze ar Statoil, bet sadarbību pārtraucām.
Bet mēs redzam, ka drīz pēc tam, kad degvielas cenas paaugstina Statoil, tās paaugstina arī citi degvielas tirgotāji. Ar ko tas saistīts?
Tas ir saistīts ar naftas produktu cenu pasaulē, ar pasaulē notiekošajiem procesiem.
Šajā vasarā degvielas cenas Latvijā svārstījās, bet Tuvajos Austrumos nekas ārkārtējs nenotika.
Jāņem vērā, ka mēs ne jau naftu lejam savās automašīnās, bet naftas produktus. Tāpēc cenu ietekmē arī situācija pārstrādes industrijā. Mēs iepērkam degvielu pārsvarā no Mažeiķiem, kā arī no Nestes, no Lukoil. Bet es pat mēneša sākumā nezinu, kāda līdz mēneša beigām būs cenu svārstīšanās.
Vērojams, ka Statoil degvielas cenas ir augstākas nekā Virši-A cenas. Kāds tam iemesls?
Jāatzīst, mēs arī neesam lēta kompānija. Statoil cenas ir augstākas privātpersonām, kas iebrauc degvielas uzpildes stacijās pēc benzīna vai dīzeļdegvielas, taču Statoil dod ievērojamas atlaides juridiskajiem klientiem. Tā kā viennozīmīgi apgalvot, ka Statoil ir visaugstākās cenas, es nemaz neuzņemtos.
Vai citus mazos degvielas tirgotājus uzskatāt par sabiedrotajiem vai tomēr konkurentiem?
Mazajiem degvielas tirgotājiem visiem kopā ir 25–30% tirgus, un viņi visi savstarpēji konkurē – diemžēl. Es teiktu, ka Latvijā degvielas uzpildes staciju ir pat pārāk daudz. Latvijas iedzīvotājiem laikam ir gēnos ierakstīts tas, ka grūti apvienoties, kopīgi cīnīties par pastāvēšanu, tā vietā notiek savstarpēja konkurēšana. Būtu jābūt vienai nozares organizācijai, kas pārstāvētu nozares uzņēmēju intereses, bet jāatzīst, ka uzņēmēju skatījumi mēdz būt atšķirīgi, tāpēc vienoties nav tik vienkārši.
Sabiedrībā valda priekšstats, ka degvielas mazumtirdzniecības bizness ir ļoti pelnošs. Kad dzirdu šādu apgalvojumu, tas manī izsauc smīnu, jo degvielas tirdzniecībā ir ļoti zema rentabilitāte – apmēram 1%, varbūt mazliet vairāk, bet mazāk par 1,5%.
Bet kur slēpjas problēma, kāpēc nevar paaugstināt rentabilitāti?
Senāk, kad man jautāja, kā ar bandītiem, kā ar reketu, es teicu, ka valsts ir vislielākais reketieris, jo noteikumi, kas jāievēro, pārbaudes, kas tiek veiktas, uzņēmējdarbības attīstībai bieži traucē. Tas gan neattiecas tikai uz degvielas tirdzniecības nozari. Pirms kāda laika varēja novērot, kā Valsts ieņēmumu dienests burtiski nīcināja ārā mazos uzņēmējus, it īpaši Latgalē, – pārkāpums, soda nauda, pārkāpums, soda nauda. Mazie uzņēmēji samaksāja soda naudu, finanšu trūkuma dēļ bija spiesti savu uzņēmējdarbību izbeigt un aizbrauca strādāt uz ārvalstīm. Saprotams, viņi Latvijā neatgriezīsies, jo piedzīvojuši neatbalstošu attieksmi no valsts institūcijām, turklāt ārzemēs daudzi nopelna labāk, nekā var nopelnīt mūsu valstī.
Visu interviju lasiet ceturtdien, 20. septembrī, laikrakstā Diena.