Ēna pār kodolvienošanos

Jāatgādina, ka Irāna vienmēr ir noliegusi, ka tās kodolprogrammas mērķis būtu kodolieroču izstrāde, taču tā dēvētā starptautiskā sabiedrība šiem apgalvojumiem nekad nav ticējusi, tomēr nespējot pierādīt pretējo. Skepse ir pamatota, jo būtu dīvaini domāt, ka valsts, kurai ir saspīlētas attiecības ar virkni kaimiņu un Rietumiem, kā arī iespējas ražot ieroču urānu, nav izpētījusi visus ar kodolieroču iespējamo iegūšanu saistītos aspektus. Izraēlas iegūtie dokumenti kā minimums liecina, ka attiecīgi priekšdarbi ir veikti, bet ajatollas par tiem ir, pieklājīgi izsakoties, kautrīgi noklusējuši.

Cits jautājums ir, ka teorētiskās iestrādnes tā arī nav kļuvušas par praksi. Kā vēsta plašsaziņas līdzekļi, minētie dokumenti it kā atrasti pamestā noliktavā Teherānā, kas nepārprotami liecina – Irānai vairāk nav intereses par tiem. Svarīgus dokumentus, saistītus ar militārām izstrādēm, neviens neglabās nomaļā noliktavā, kurā bez problēmām var iekļūt Izraēlas aģenti. Tāpat nav nekādu pierādījumu, ka pēc 2015. gada, kad tika noslēgta kodolvienošanās (ierobežojumi Irānai attiecībā uz urāna bagātināšanu), Teherāna būtu darījusi jebko, kas varētu sekmēt kodolieroču izstrādi.

Tajā pašā laikā kodolvienošanās ir tikai vidēja termiņa risinājums. Tā ir spēkā tikai līdz 2025. gadam, un, ja Teherāna uzskatīs, ka vienošanos nav iespējams pagarināt, tai nekas netraucēs atgriezties pie kodolieroču radīšanas. Izraēlā šāda iespēja ne bez iemesla tiek uzskatīta par eksistenciālu apdraudējumu, tāpēc tiek darīts viss iespējamais, lai Irānas kodolieroči nekad neieraudzītu dienasgaismu. Turklāt gadījumā, ja kodolieroči parādīsies Irānā, tie īsā laikā parādīsies Saūda Arābijā, un arī pārējie šeihi diezin vai vēlēsies stāvēt malā.

Tiesa, ja šāds brīdis pienāks, tad ne ātrāk kā pēc gadiem desmit, kas atbilstīgi Eiropā dominējošajam viedoklim ir pietiekams laiks, lai pārliecinātu Irānu, ka ekonomiskā sadarbība ir izdevīgāka par ģeopolitiskajām ambīcijām. Trampa administrācija, un jo īpaši Izraēla, šādai pārliecināšanai netic un prasa gan beztermiņa kodolvienošanos, gan ierobežojumus arī Irānas raķešu programmai. Būtībā tas ir ultimāts, kuru Teherāna nevar pieņemt atšķirībā no kompromisiem. Šis fakts savukārt ievērojami palielina kara un satricinājumu draudus jau tāpat sprādzienbīstamajos Tuvajos Austrumos.