Šādai virzībai, kura pastāv jau aptuveni desmitgadi, ir virkne objektīvu cēloņu, savukārt liberālās globalizācijas atplūdi vēl krietni pirms Covid-19 pandēmijas sākuma bija pārvarējuši to kritisko punktu, pēc kura atgriešanās pie ekspansijas vairāk nav iespējama. Konkrētā globalizācijas modeļa aizstāvju centieni ignorēt vai noliegt notiekošo kopējo situāciju būtiski nemaina.
Kā viens no argumentiem, aizstāvot esošo modeli, it īpaši rietumvalstīs, tikmēr tiek izmantots tas, ka globalizācija kopumā ir izdevīga visiem procesa dalībniekiem un tāpēc atplūdi esot īslaicīgi. Pats par sevi šis apgalvojums ir patiess, taču ar nosacījumu, ka runa ir par globalizāciju vispār, nevis tikai par tās liberālo, būtībā politisko versiju, kura Rietumos bieži tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo, tostarp vienkāršas, taču efektīvas manipulēšanas ar terminoloģiju dēļ.
Pastāv ievērojama atšķirība starp tādiem jēdzieniem kā "globalitāte" un "globalizācija". Globalitāte ir visu to priekšnosacījumu kopums, kas rada iespējas pārvērst pasauli par lielu, globālu ciematu. Globalizācija turpretim jau ir modelis jeb noteikumi, balstoties uz kuriem tiek izmantotas globalitātes radītās iespējas. Liberālais, politizētais globalizācijas modelis savukārt ir tikai viens no iespējamiem noteikumu kodeksiem. Tikpat labi globalizācijas modeļi var variēt robežās no koloniālām impērijām līdz vispārējam libertariānismam.
Attiecīgi arī liberālās globalizācijas noriets absolūti nenozīmē globalizācijas kā tādas norietu, jo atteikties no priekšrocībām, ko sniedz globalitāte, neviens negrasās. Minētais noriets nozīmē tikai globalizācijas formāta, galveno beneficiāru, u. c. nomaiņu. Un līdzko būs izstrādāti galvenajiem spēlētājiem (lielvarām) pieņemami jauni noteikumi, pasaule atkal atgriezīsies pie globalizācijas, tikai tā vairāk nebūs liberālā, bet jau cita veida globalizācija, kuras aprises vēl tikai iezīmējas.
Samērā ticama ir iespēja, ka jaunā globalizācija ritēs pēc noteikumiem, lielā mērā līdzīgiem tiem, kādi pastāvēja Eiropā līdz Pirmajam pasaules karam. Tad globalizācija sasniedza iepriekš nekad nepiedzīvotus mērogus, tāpat iespaidīgu uzplaukumu piedzīvoja starptautiskā tirdzniecība. Vienlaikus Eiropas (un tobrīd arī pasaules) lielvaras centīgi kontrolēja šos procesus, aizstāvot savas intereses, pie kam karaļi un imperatori gluži labi sadzīvoja ar kaimiņvalstu prezidentiem un parlamentiem.
Šobrīd daudzas pazīmes un tendences liecina, ka nu jau globālā mērogā notiek atgriešanās pie reģionalizācijas, ietekmes zonām un lielvalstu konkurences. Attiecīgi arī šāds globalizācijas modelis šķiet pats saprātīgākais, un var pieņemt, ka pāreja de facto uz jauno modeli notiks jau tuvāko gadu laikā, galīgo noformējot ar jaunas globālās realitātes iestāšanos.
Oi
Gudrinieks
ha, ha